local-stats-pixel

Es gribu būt tavs (26)0

90 0

Diena mainīja nākamo dienu. Tās visu laiku mainījās un es nespēju tām visām izsekot. Bet viens bija skaidrs. Bija pienākusi piektdiena. Diena, kad Neita mājā tiek sarīkota grandioza ballīte, kurā, protams, man ir jāierodas, jo esmu viņa meitene.

Skolā es vairs nebiju atstumtā. Laiks iet un mans status skolā tik cēlās un cēlās, bet es to īpaši neievēroju, jo biju pa visam noslēgta sevī, un tikai mirkļos, kad Neits man bija blakus, es izlikos, ka viss ir pa vecam. Uz reiz manā sejā iezagās melīgais smaids un acīs parādījās dzirksteles. Un ne jau tādas, kas kliedz, ka ir aiz mīlas vai trakas, bet gan tādas, kas kliedz, ka ir gatavas ar kailām rokām nogalēt kādu. Un iespējams, ka tas kāds ir Džoels Jaspers.

Manos murgos vēl joprojām parādījās tā pretīgā, tumšā seja. Tas vīrietis nepārtraukti uz manis kliedza un vainoja Eliota nāvē. Bet es nebiju vainīga. Neviens nebija, tikai pats Eliots. Viņš pats sevi nošāva.

Es piecēlos sēdus no gultas, kurā biju tikko gulējusi, un aplūkoju istabu. Pie krēsla, kurš atradās pie rakstāmgalda, stāvēja manas kurpes, kuras ir paredzētas šim vakaram, nedaudz augstāk stāv pakārta kleita, bet uz galda - rotas. Es piecēlos kājās un devos uz galda pusi.

Manās rokās ieslīdēja auskari, kurus man pirms nedēļas uzdāvināja Neits, it kā atzīmējot mūsu kopā būšanu. Es īsti nemaz nezināju, cik ilgi mēs esam “kopā”, bet tam arī nebija nekādas nozīmes.

Auskari bija darināti no baltā zelta, rotāti ar īstiem dimantiņiem. Tie patiešām bija skaisti auskari, kuri pat manās ausīs izskatījās grezni. Kad noliku auskarus uz galda, es atraisīju vaļā savītos matus un ļāvu garajām matu cirtām krist pār maniem pleciem un krūtīm. Tie bija sākuši straujāk augt, kas manī radīja izbrīnu, jo tad, kad vēlējos, lai tie augtu, tie neauga, bet, kad nelikos par matiem ne zinis, tie par spīti liek par tiem atcerēties.

Es iepinu matos sarkanu lentu, izķemmēju tos un ausīs pēc brīža ieliku skaistos auskarus. Man vēl negribējās vilkt kleitu un kurpes, tāpēc vien ieskatījos savā spoguļa atspulgā un vēroju sevi. Manas acis bija pa visam sausas, es nebiju raudājusi jau ilgi, kopš dienas, kad atvadījos no Lūkasa. Tas bija sāpīgākais brīdis manā mūža. Es nevēlos, lai tas jebkad atkārtotos, tāpēc man ir jāatrod veids, kā viņu dabūt no turienes laukā. Manas lūpas bija kļuvušas sausas un sprēgāja, jo biju sākusi košļāt lūpas aiz stresa par to, kas notiks ar Lūkasu.

Mani pirkstu gali aizstiepās līdz sarkanajai mežģīņu kleitiņai, un es to ieguldīju savā plaukstā. Kleitu pati es nepirku. To pirka Neits, iztēlojoties mani šajā kleitā, stāvam puisim blakus un plati smaidam. Bet šķita, ka pat to vairs nespēju.

Es biju pa visam izsmelta. Man sāpēja katra ķermeņa šūniņa, jo Lūkasa neesamība man klāt, mani saldē gan sirdī, gan visā ķermenī. Bez viņa man vairs nav silti, bez viņa mans ķermenis vairs nesvilst. Es salstu, un drīz es miršu aukstuma dēļ. Es nevēlos būt viena, bet tā tas būs, ja es neatradīšu veidu, kā izglābt Lūkasu, kā abiem aizbēgt un pēc iespējas ilgāk palikt dzīviem.

Manas rokas sāka viegli trīcēt. Mans ciešais rokas satvēriens kļuva vājš un kleita, kura atradās manās rokās, nokrita uz zemes. Tā pat kā mana asara. Tās abas bija uz zemes, kopā, blakus, saaugušas vienā veselumā.

Es nokritu uz ceļiem un satvēru kleitu abās savās plaukstās. Sarkana ir Lūkasa mīļākā krāsa, vai tamdēļ viņš pirka šo? Lai mani vēl vairāk sāpinātu?

Es atkal atcerējos video, kurus man rādīja Neits. Tajos puisi sita ar sarkanām pātagām un lija sarkanas asinis. Izsitēju rokas bija vāji sarkanā tonī un Lūkasa acu āboli bija sarkani, tāpat kā deguns un puiša mute, lūpas, zobi. Visur dominēja sarkanā krāsa, vai tiešām Neits gribēja maini vēl vairāk sāpināt un izpostīt?

90 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000