Es gribu būt tavs (2)0

Mācību diena pagāja ātri. Visas astoņas stundas bija gan murgs, bet, kad tas viss beidzās, es priekā nopūtos un devos uz savu skapīti. Visa garderobe bija kā izslaucīta. Īsti nesapratu kāpēc, jo pirms brīža pa visu skolu varēja dzirdēt klaigātājus. Nevarēja būt, ka pāris minūtes tualetē visu mainītu.

Iesmējos un atvēru savu skapīti. Tas bija tik neērtā un neparocīgā vietā, ka varēju būt vien priecīgi, ka visi bija pazuduši.

Noliku savas grāmatas nelielajā skapī un izņēmu tās, kuras būs vajadzīgas mājas darbiem. Tie nebija daudz, tikai matemātikā un latviešu valodā. Kā jau pirmajā dienā pēc brīvlaika.

Ātri uzvilku savu mēteli un aizvēru skapīti. Līdz mājām nebija tāls ceļš, tāpēc nebija īpaši jātuntulējas.

Izgāju no skolas un novērtēju, kas mani sagaida mājupceļā – viss ceļš bija apsnidzis, visur klāja ledus un bija aukstāks, nekā biju gaidījusi.

Nopūtos un kāpu pa skolas kāpnēm lejup, lai varētu iziet no skolas teritorijas. Viens nepareizi likts solis un es atrados sēžus uz kāpnēm.

-Velns!-pie sevis norūcu un piecēlos kājās. Tas jau nebūtu nekas, ja vien visa mana klase to neredzētu un nesāktu par mani locīdamies smieties.

Nepaskatīdamās uz viņiem, es devos ārā no skolas pagalma. Man gribējās ātrāk pazust no šejienes. Pirmdiena tomēr ir drausmīga. Kā tu teica? Kā nedēļu iesāksi, tā pavadīsi? Lieliski! Man patiešām vienmēr veicās.

-Gabī!-Leksijas balss tālumā kliedza.

Pagriezos un ieraudzīju, kā draudzene vai skriešus spērās pie manis,-Piedod, ka nepagaidīju, bet man bija jāaiziet pie Marinas,-

-Viss labi,-es klusi atbildēju un atsāku gājienu,-Tevi pavadīt līdz pieturai?-vaicāju.

-Kāda runa?-viņa iesmējās.
* * *
Iegāju mājās un skolas somu nometu uz zemes.

-Esmu mājās!-skaļāk iesaucos.

Neviens neatsaucās. Gan jau mamma atkal ar brāli kaut kur ir devusies.

Novilku savu slapjo, sasnigušo mēteli un pakarināju. Pēc brīža biju jau novilkusi arī zābakus un iegāju virtuvē. Viss dzīvoklis bija vēss. Nebija vēl tik bijis auksts iepriekšējās dienās, lai būtu bijusi vajadzības pēc pastiprinātas kurināšanas. Idioti.

Atvēru ledusskapi un no tā izņēmu mammas gatavotos salātus. Nemaz nedomādama par šķīvi, paņēmu vēl karoti un sāku ēst salātus no bļodas. Ja mana mamma to redzētu..

Kā vilku piemin, vilks klāt. Sadzirdējusi atslēgu graboņu pie durvīm, noliku šķīvi uz galda un ātri paķēru kādu tīru šķīvi, uz kura uzkrāvu mazu kaudzīti pupiņu salātu.

Mamma iesoļoja virtuvē un norūca,-Atkal tu rij,-

-Bet ko man darīt, ja gribas ēst?-atcirtu un noliku salātus atpakaļ ledusskapī,-Varu arī neēst,-nopūtu un, paķērusi savu somu, gāju uz savu istabu.

Tā bija visai necila. Maza istaba, ar izlīmētām puķainām tapetēm, linoleja grīdu. Galds ar bija briesmīgs. Vienīgi mani priecēja mana istabas lustra un skapis. Vismaz kaut kāds prieks dzīvē.

Iegājusi istabā es ieslēdzu mirguļojošās lampiņas un nometu somu blakus galdam.

Man tik ļoti riebās dzīvot ar mammu, bet es tur neko nevarēju padarīt. Nebija tā, ka es mammu nemīlētu vai ienīstu, es vienkārši viņu nevarēju izturēt. Viņai nepatika nekas no tā, ko es daru, un brīžiem likās, ka viņa man aizrāda prieka pēc.

Ieslēdzu portatīvo datoru un ievēlos gultā. Ak, jā, vēl viens prieks manā istabā, kaut gan salauzta, tomēr mīksta un diezgan plata gulta.

Dators nopīkstēja, liekot saprast, ka man ir pienācis jauns ziņojums “skype”. Kurš gan man rakstīja, zinot to, ka es vispār “skype” nelietoju, ja vienīgi. Leksija!

Paņēmu klēpī datoru un izlasīju ziņojumu.

<<Sveika  Man atkal atslēdza izejošos zvanus >>

<<Kurš par to šaubījās?>> Leksijas vecāki bija vēl briesmīgāki par maniem. Teksts “atslēdza izejošos zvanus” nozīmēja vien to, ka viņas telefons ir atņemts, jo viņa atkal kaut ko nav izdarījusi vai arī kaut ko izdarīja netā kā vajadzēja.

<<Tas ir bieži?>>

<<Tu pat iedomāties nevari, cik!>>aizsūtot meitenei ziņu, iespurdzos un aizvēru datoru malā, un noliku to uz galda.

Es ceru, ka mana Leksija nekad neaizies no manas dzīves. Viņa vienmēr būs man blakus, es tam ticu.