Zinu ka kādu laiku nebija rakstīts turpinājums, bet ja būs atsaucība, būs stāsts!
PIrmā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Es-esmu-engelis-1/690266
1. Nodaļa
Sastapšanās.
Baltais tukšums man apkārt lēnām pazūd, es sāku redzēt tam cauri. Šobrīd viss ko es redzu, ir balti mākoņi un zilas debesis. Pēc brīža viss noskaidrojās, un es jau redzu priekšā sev cilvēku rindu. Tā ir nebeidzama, visi cilvēki vienkārši stāv virs mākoņiem, un gaida savu kārtu. Uz ko? Kapēc viņi gaida?
Rindā sev priekšā pamanu dažus cilvēkus, kas kopā ar mani nositās lidmašīnas katastrofā. Rekur tā sieviete, kas nepārtraukti bij ar kaut ko neapmierināta. Viņa lidmašīnā lidoja vien 15 minūtes, bet jau bij panākusi kādas stjuartes atlaišanu. Nodrebinājos, iedomājoties cik pretīgam cilvēkam es stāvu aiz muguras.
Kā mēs parasti mēdzām darīt skolā puzdienu rindā, tā rīkojos arī tagat. Lienu visiem priekšā. Lavīdamies gar rindas labo pusi, drīz vien nonāku rindas priekšgalā. aizstājos aiz kāda vīriešā gados.Brīdi pagaidu līdz pienāk mana kārta. Kad tā ir pienākusi, redzu savā priekšā lielus zelta vārtus. Nav jābūt ģēnijam lai saprastu, ka tie ir vārti uz paradīzi. Vai es pa tiem tikšu iekšā. Lienot rindā pamanīju, ka daži cilvēki tos vevar atvērt, un dodās prom. Liktenīgais brīdis. Es lēnām speižu klinķi uz leju. Atskan knikšķis. Tās neatveras. Kas notiek? Vai tiešām dzīvojot savu vienkāršo pusaudzes dzīvi, būšu grēkojusi tik ļoti, ka pat netieku ielaista paradīzē? Es izplūstu asarās. Nezinu ko man darīt, tapēc vienkārši nogaidu vēl kādu, kas netiek paradīzē, un sekoju viņam. Kas tagat notiks? Kurp mēs ejam?
Daudz jautājumu, nevienas atbildes, vai tas tiešām ir tā vērts?
