Mans pirmais stāsts. Jādomā, ka vēlos, lai jūs to novērtējat.
ĒNU SPĒLE.
Es aizvēru acis un izgaršoju pēdējās vijoles nots trīsoņu šajā zālē, kad izskanēja valsis. Pie sava galdiņa biju palikusi viena, jo visas trīs manas draudzenes bija devušās meklēt partnerus, lai varētu dejot ēnu tango. Cerēju, ka neviens mani nenoķers, ka varēšu aizšmaukt prom tieši pirms tango sākšanās, lai man nebūtu jāpārcieš šīs krūškurvi plosošās sāpes, lai nebūtu jāskatās uz mežģīņu maskām aizklātajām meiteņu sejām un noslēpumainajiem puišiem ar aizsegtajām acīm, kuri visu gadu bija gatavojušies šim notikumam un mājās mācījušies horeogrāfiju. Uz visu varavīksnes krāsu satīna kleitām un smailajiem papēžiem, kas slīdēja pa zemi tik viegli, it kā planētu pāris centimetrus virs tās. Ēnu tango arī šogad grasījās izvērsties par rituālu, iesākot gadu. Šajā pilsētā, gluži kā āfrikāņu ciltī, visi jaunieši glabāja pilsētas tradīciju un īsi pirms pusnakts dejoja šo nešķīsto deju, kā apliecinot un apsolot, ka nākošais gads būs tik pat netīrs un noslēpumu, un intrigu pilns kā visi iepriekšējie.
Biju atnākusi uz šo balli, jo te bija visi. Manas meitenes domāja, ka es, protams, piedalīšos arī ēnu tango, bet es to nevēlējos. Mani var saukt par māņticīgu, bet es nevēlējos vairs tikt iepīta šajās spēlītēs, tāpēc biju izlēmusi atteikties no rituāla. Cerot, ka tādējādi varēšu izvairīties no kara ar šo pilsētu, ar šīs pilsētas tradīcijām un perversiju.
Beidzot sadzirdēju Jazmine Sullivan – Bust Your Windows pirmās notis un pielecu kājās. Kamēr prožektori deju zālē apdzisa, es centos pēc iespējas neuzkrītošāk steigties uz zāles izeju, lai pamestu šo vietu. Pustumsā mirdzēja tikai meiteņu zeltlietas un acis. Aiz maskas neviens neredzēja, kas es esmu, neviens nevarēja zināt, ka es bēgu, bēgu ko kājas nes. Kad sākās pants, sākās arī deja un visi sastinga sākuma pozā. Ar cerību lūkojos uz zaļo zīmi, kas norādīja uz izeju, kamēr man apkārt sākās klusa klaboņa no dejotāju apaviem. Ar atvieglojumu nonācu pie durvīm un tās spraudziņā pavēru, kad sajutu, ka manu apakšdelmu saķēra kāda roka.
- Jūs kavējat, milēdij, - sadzirdēju klusu, piesmakušu balsi un pagriezos pret runātāju. Kuņģis baisā priekšnojautā sarāvās. – Mūsu deja jau ir sākusies.
Es centos izrauties, bet mans pārtvērējs viegli veda mani uz deju grīdas vidu, un aplika rokas ap vidukli. – Vai es varu uzzināt, kas mani tik nekaunīgi iztraucēja? – Centos uzzināt sava partnera vārdu, kamēr biju uzcelta viņam ar kājām uz gurniem un izdarīju atliecienu.
- Tavs liktenis, milēdij. No tā tu neizbēgsi, - vai es sadzirdēju smaidu šajā izteicienā? Nevarēju saprast, jo tieši šajā mirklī izslīdēju uz grīdas špagatā, un atkal tiku pierauta atpakaļ kājās. Šī deja bija sarežģīta, bet es to zināju ļoti labi. Pārāk daudzus gadus jau biju notikumu epicentrā, biju atstrādājusi kristāltīras un brīnišķīgas kustības.
- Milord, tas ir ļoti pārdrošs izteiciens. Ar mani liktenis nekad nespēlējas, es tam pavēlu un pakļauju to savām iegribām. – Samiedzu acis un ar plaukstu nobraucu pār viņa vēderu. Jutu, kā viņš nedaudz zem pieskārieniem saspringst. Flirts, flirts, ak, es pārāk labi zināju, kā šīs spēlītes ir jāspēlē.
- Tad jau tu ļoti labi mani pazīsti, - piepeši tiku pievilkta cieši klāt viņam, un viņa rokas noslīdēja pār manu vidukļa līniju līdz pēcpusei. Tad sajutu, ka tā tika aptverta ar abām spēcīgajām plaukstām, kas iepriekš bija mani vadījušas cauri visai dejai. Izskanēja pēdējie akordi un es ievilku elpu, atrazdamās centimetra attālumā no viņa sejas.
- I bust the windows out your car. – nočukstēju un atbrīvojos no puiša tvēriena. – Taču tu mani nepazīsti, milord. Paldies par deju.
Piepeši sāka skanēt šāvieni un es iekodu lūpā, lai apslāpētu vaidu. Salūts, jaunā gada salūts. Bija gandrīz pusnakts, es nedrīkstēju vēl pamest savu partneri, bet man viņš bija jāizved ārā un jāļauj viņam nolaupīt savu sasalušo dvēseli, pašai savācot viņējo. Vismaz tā šajā ballē sauca jaunā gada skūpstu.
- Izskatās, ka no šī pārdrošnieka klātbūtnes tu tik ātri nevarēsi atbrīvoties, milēdij, - viņš satvēra manu roku un mēs sekojām pūlim, kas veda ārā no zāles, kur salūta raķetes iezīmēja pēdējo minūti vecajā gadā. Vēl joprojām nespēju saskatīt sava partnera seju, tai priekšā bija maska, bet tiklīdz mēs tuvojāmies laternām, es varēju pateikt kaut ko vairāk, nekā to, ka viņš bija gara auguma puisis ar seksīgu balsi. Viņa mati bija šokolādes krāsā un muti, ko neaizsedza maska, rotāja nedaudz iešķībs smīns. Es nevarēju saprast, kāpēc jutos tik ļoti savaldzināta. Varbūt tāpēc, ka viņš mani bija nokaitinājis līdz pēdējam, taču viņa smaids bija domāts, lai liktu meiteņu sirdīm sisties ātrāk. Es necietu no šīs kaites, taču tas pievilka.
Tikai tagad sapratu, ka es biju pārcietusi ēnu tango neizplūstot asarās un nesabrūkot uz grīdas. Mans partneris mani tā fascinēja, ka biju aizmirsusi to, kur atrodos.
- Jūsu vārds, milēdij? – viņš pielieca galvu un taujāja. – Es nedrīkstu redzēt meitenes seju, pirms viņa ir nosaukusi man savu vārdu.
- Es esmu karma, milord, - lēni noteicu, dzirdēdama, ka palikušas vēl desmit sekundes līdz gadu mijai. – Un es redzu visu.
Pastiepu roku un norāvu viņa masku. Paspēju vēl tikai mirkli ielūkoties viņa zaļajās acīs un ļaut savai sejsegai nokrist, kad mūsu lūpas sakļāvās. Nākošajā mirklī sākās salūts un uguņošana, bet es spēju vien domāt – meitenīt, tu esi iepinusies.
