Ēnu ieskautā 40

Es žēli iespiedzos nežēlīgas sāpes sajuta gan manas kājas augšstilbs gan seja kas atsitās pret cieto un akmeņaino zemi. Es brēcu un pretojos taču viņš man piedraudēja ar maza izskata pistoli un teica ja gribot palikt dzīva lai turot savu mēli aiz zobiem. Bet kur tad nu es iešu un paklausīšu šim druknajam puisim kas stāv manā priekšā un burtiski skatās man cauri. Es lēni centos piecelties kājās kad vīrietis bija aizgriezies lai apskatītu savus biedrus. Bija īstais brīdis un šoreiz es to nenopūdelēšu. Es izstūmu no kabatas savu mazo nazi un guļot klusi piešļūcu vīrietim tuvāk pie kājas un triecu no visa spēka. Vīrietis nometa savu nazi un nokrita līdz ar to. Es klusi dziedāju to pašu dziesmu-*don't cry tonight.
Es zināju kad man nav daudz laika. Es pielavos pie ķieģeļu mājas stūra un palūkojos pa labi un pa kreisi. Kad biju pārliecinājusies ka tuvumā neviena nav es metos ātri skriet. Adrenanlīns pūlsēja manās vēnās un acu zīlītes šaudijās pie katra mazā zariņa kam uzkāpu virsū. Katra mazākā skaņa ko izdvesu man likās ilgstam mūžību un katrs solis likās atbalsojamies tukšajās ielās. Man likās kad aiz katra soļa man seko ēna. Es nespēju redzēt bet es to spēju just. Es to jūtu tik ļoti ka pati nezinu kāda ēna tā tieši bija. Tā paslīdēja man garām klusi un nemanāmi. Taču es varu nozvērēt.......es to redzēju. Pat nemaniju kad biju apstājusies ceļa vidū un skatijos uz to vienu kur ēna nozuda. Es dzirdēju skaļus soļus tas man tuvojās. Es varēju skriet, es varēju piecelties un aizskriet taču es to nedariju. Mani bija sasniedzis tas pats vīrietis jo es atpazinu dziļo brūci kājas lejasdaļā.
Viņš mani pacēla     -     es nereaģēju.
 Viņš man sit     -     es nereaģēju.
 Viņš man piedraud un izvelk savu pistoli     -     es nereaģēju.
 Viņš piedraud pielikdams pistoli man tuvumā taču ne pie pašas galvas un skaļi bļauj lai pieceļos un sāku iet
- es nereaģēju.
Es jūtu kā metāla stobrs tiek pielikts tieši pie deniņiem.
Viņš man uzbļauj.
-"Es tev saku pēdējo reizi. Celies un ej uz priekšu !
Es atkal nereaģēju.

Un tad es to ieraudziju. Es ieraudziju to pašu ēnu. Tā kustējās lēni un ļoti graciozi itkā dejotu valsi. Es gribēju skriet tai klāt, taču vīrieša druknā roka mani turēja pārāk stipri. Es sāku rauties ārā no viņa tvēriena un es redzēju kad vīrietis izskatās pārsteigts par manu pēkšņo spēka uzplūdumu jo tik tikko biju kā izkusis saldējums un karsta trotuāra. Es pati biju pārsteigta par savu pēkšņo spēku. Es pilnīgi jutu kā adrenalīns joņo manās vēnās un galva sāka dunēt no smagā priekšmeta pie deniņiem. Es samirkšķināju acis un pievērsos ēnai kas nu ja sāka balēt un man bija krietni jāpapūlas lai ēnu vēl kaut drusciņ pamanītu. Es jutu kā vīrietis ciešāk saspiež manu roku jo šķiet ka viņš ir redzējis to pašu ko es. Kad paskatijos uz vīrieti kas man tikko stāvēja blauks ka neuzvarama klints nu bija sašļucis un ar bālu krīta seju raudzijās tur pat kur tikko nozuda tumši pelēkā ēna.
Vīrietis pagrieza galvu uz manu pusi un klusu jautāja.
-"Vai....vai t-t-tu arī to tikko redzēji ?"

Vīrietis bezpalīdzī gi raustija valodu un stāvēja ar pilnīgi atvērtu muti.
Viņš neredzēja manā sejā izbrīnu un es pati par to sāku brīnīties. Es pati tikko biju redzējusi ēnu kas kustas pati par sevi un it nemaz nebaidos ka ar mani kaut kas nav kartībā. Man pilnīgi likās ka tas ir abrīnojami man tas likās maģiski.
Protams ka vīrietis vairs neturēja manu roku savā stiprajā spiedienā bet gan aizgāja pāris soļus prom no manis.