Es redzēju kā
Paceļas eņģelis un lido prom
Redzēju to
Ko mirstīgie neredz
Tik skaisti, tik burvīgi…
Bet, bet kur ir tie
Tie eņģeļi?
Lūdzu, eņģeli!
Man atkal vajag tevi,
Uzklausi mani, sadzirdi
Es nevaru…
Mans eņģeli, kur tu esi?
Kad es redzēšu atkal tavus spārnus?
Kad es varēšu
Gūt tavus glāstus?
Jo ilgāk tevis nav,
Jo lēnāk sirds pukst
Jo ir grūti bez tevis
Jo nevēlos vairs celties…
Es redzēju, kā
Eņģeļi paceļ spārnus
Redzēju to
Ko mirstīgie neredz
Pukst, pukst sirds
Un tikai dēļ tevis
Dēl tās cerības
Cerības nemirstīgās
Ja pazudi tu uz deinu,
Tā jau ir mūžība
tā es tagad dzīvoju
bezgalīgā mūžībā
vēl naktīs
kad lietus līst
dzīve atmiņās slīkst
un dvēsele nīkst
visas domas
par tevi – eņģeli klīst,
kaut arī ārā nelīst,
atmiņās katra diena slīkst
eņģeļu spārni,
tie ir tik ātri,
eņģeli, eņģeli, nāc man līdz!
Man vajag tik tevi
Un vairāk neko!
Es daru visu to…
To aizliegto
Jo tikai tad
Tu pasrgā dzīvību,
Pasargā to…
Tu man esi
Tu man esi līdzās
Tad, kad lietus līst
Tad, kad dzīvība plīst…
Nu, varbūt drīz
Pavisam drīz, varbūt rīt
Mēs varēsim kopā
Priekos, laimē slīkt
Nu mēs varēsim būt līdzās
Tu man, un es tev
Nu, varbūt rīt vai aizparīt,
Bet pavisam drīz
Mums silts lietus līs,
Saule un varavīksne –
-sasildīs!
Nu jau drīz –
Es redzēšu, kā paceļas eņģeļi
Es pacelšos tiem līdz
Un man būs mūžīgs,
Skaists, balts rīts…
