6

 222  0

Tātad, jau šodien es jūs pagodinu ar jaunu stāstu un ar tā pirmo daļu ;) Lai vai kā, es turpināšu šo stāstu, jo man ir iepatikusies mana ideja par visu ;)) Un ja patīk - spied plusu, iekomentē vai/un atsūti man privātu vēstulīti ar ieteikumiem vai krituku ;)
P.s. Šis stāsts nebūs fantatika, ja kāds to padomāja ;D
Tātad - EŅĢELIS BEZ SPĀRNIEM...



Katram reiz dzīvē pienāk lūzuma brīdis. Tāds arī ir šī stāsta galvenajai varonei - meitenei, kura uz savas ādas pārcietusi milzīgas sāpes un pārdzīvojumus, aizvainojumus un melus, bet viņa cīnīsies līdz galam, neapstāsies un atriebsies visiem, kas viņai ir darījuši pāri, kaut visi viņu jau ir aizmirsuši.


Vasaras sākums. Pirmais jūnījs.

Vasara! Atkal vasara un kārtējais dūrienis manā ķermenī, bet tas tik un tā nav tik sāpīgs kā dūriens sirdī ar karoti. Ar karoti, jo tas nebija pa īstam, bet ja tomēr?

Man atņēma visu, kas bija tik dārgs, bet agri vai vēlu visiem ir jāsaprot viens - es atgriezīšos.

-Vai vēl ilgi?- iespurdzos un pagrizos pret vīrieti, kurš cītīgi man centās uztetovēt prasīto. Viņš ar durmīgu skatienu uzlūkoja mani un lika apguldīt galvu.

-Tu pati gribēji, lai tetovēju!- viņš skarbi noteica.

-Zinu!- noteicu un iegūlos krēslā.

Pēc nepilnas stundas viņš bija pabeidzis tetovēt man uz kakla spārnus.

Pagrizos pret spoguli un pētīju tos un pagriezos pret mākslinieku.

-Paldies!- noteicu un apķēru puisi.

Samaksāju jau par kārtējo tetovējumu un izgāju no solona.

Gāju uz mājām, kādā centra dzīvoklīti, kurā dzīvoju ar savu draudzeni - Leksiju.

Iegāju kāpņu telpā, un ieraudzīju, ka uz lifta durvīm uzlikata lapiņa ar uzrakstu 'NEARBOJAS'.

Nopūtos un devos pa kāpnēm uz piekto stāvu, kas gan šajā mājā liktos kā desmitais.

Lifts bieži nedarbojās un pie tā biju jau pieradusi.

Iegāju dzīvoklī un dzīvokļa atslēgas nometu uz skapīša.

-Esmu mājās!- nokliedzu un devos uz virtuvi pēc vakara kafijas.

Uzliku vārīties ūdeni un virtuvē ienāca, dvielī ietinusies blondīne, kuras mati ir līdz pat jostas vietai un ir dabīgās lokās, bet acis ir tik koši zilas, ka varētu tajās lūkoties ik katru mirkli.

-Uztaisi man ar- Leksija noteica un apsēdās pie letes.

Mūsu dzīvoklītis ir nesen izremontēts, mums abām tas ļoti patīk, un galvenais, ka katrai ir pašai savs stūrītis.

-Jau zinu!- noteicu un pasniedzu draudzenei tasi kafijas.

-Nu, nesāp?- meitene apvaicājās.

-Nu, tas jau ir kāds 12 tetovējums, kurš jau kārtējo reizi aizklāj manas rētas.- noteicu un iemalkoju kafiju.

-Bet tik un tā! Uz kakla!- viņa jau kārtējo reizi šausminājās.

-Man gan likās, ka esi jau pieradusi!- noteicu un iesmējos.

-Nu, kamēr man nebūs ne pīrsningu, ne tetovējumu, pierast nespēšu.-Leksija noteica un iesmējās.

-Lai jau būtu, bet reiz es tev piespiedīšu!- noteicu un uzlūkoju savu pirmo tetovējumu.

-Un tā tu man arī neesi pateikusi, kāpēc tas meitenes vārds ir uz tavas rokas!- viņa domīgi noteica.

-Ar laiku!- atbildēju un uzsmaidīju draudzenei.

-Jau četrus gadus neko neesi teikusi, un tagad - ar laiku?- viņa smagi nopūtās un ielika izlietnē krūzi, izgāja no virtuves.

-Mazgāsi pati!- nokliedzu un ieliku arī savu krūzi izlietnē, un devos uz savu tumšo istabu.

IEPAZĪŠANĀS DAĻA, VRB LIEKAS, KA GARLAICĪGA, BET - TĀ NEBŪT TURPMÀK NEBŪS! ;)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Engelis-bez-sparniem-2/715975

Komentāri 6

0/2000

Love it already!

 5  0 atbildēt
Stāsts liekas ļoti interesants, bet man gribējās pateikt ko ļaunu tpc jautāju: vai tu skatījies uz balodi ar norautiem spārniem kad izdomāji nosaukumu?
 2  0 atbildēt

Grūti iedomāties meiteni ar divpatsmit tetovējumiem. 

Lasot stāstu es tapat būšu aizmirsusi par tiem tetovējumiem,protams, ja tu viņus bieži nepieminēsi. 

Turpini . Stāsts liekas neparast tikai,tāpēc vien, ka viņai ir divpatsmit tetovējumi . 

: ) Tagad jau nevaru sagaidīt stāsta turpinājumu . 

 2  0 atbildēt
Man patīk,un nav garlaicīgi-turpini:-)
 2  0 atbildēt