5

 224  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Engelis-bez-sparniem-2/715975

Padzēros tasi kafijas un devos uz mašīnu.

Iekāpu tajā un braucu uz veco mājvietu. Viesai noplukusi vieta, ne tāda kā mana jaunā mājvieta.

Pēc neilga brauciena biju jau klāt un mašīnu noparkoju veikala stāvvietā.

Paķēru savu puķaino somiņu un izkāpu no mašīnas. Aizslēdzu to un devos uz mazo ieliņu, kur gan ir tik daudz atmiņu.

Manā priekšā nostājās viņš - manas dzìves izpostītājs.

-Sveika, mazā!- viņš smejot noteica, - Kas tu mums par skaistuli, kāds ta vārdiņš?-

-Ak, neatpazīsti?- ironiski vaicāju.

-Nē...- viņš apmulsis atzīsts.

-Vanesa!- noteicu un pasniedzu puisim roku.

Viņš to cieši saspieda un tad atlaida.

-Neatceros..-

-Tāds jau ir mans mērķis!- noteicu un pagāju puisim garām.

Pagrizos pret puisi un ierunājos, -Bet, Leonardo, tev nekad nav piestāvējuši krekli!- noteicu un iesmējos, atstājot uz ielas stāvam visai apstulbušu puisi.

-Ak, man jau ir 23 gadi, bet uzvedos kā bērns. Un vai bez iemesla? Drīz šī visa mazā spēlìte, kura ir tikai iesākusies, pàrvērtīsies cilvēku murgos!- nodomāju un apsēdos uz soliņa.

Man garām paskrēja tik pazīstama meitene, bet tomēr likās tik seveša.

Viņa neizņēma līkumu un smagi nokrita zemē.

Pieskrēju pie meitenes, -Tev viss labi?-

-Jā..- viņa noteica un ieskatījās manā sejā, kas lika man novērsties.

-Te ir pilns ar asinīm. No kā?- vaicāju.

-Mana kāja!- viņa šausmās iekliedzās.

Nemaz nepaskatījos un meitenes kāju un izsaucu ātros. Mediķi lika man doties līdzi, bet es nemaz nedomāju savādāk, savu bērnības draudzeni neatstāšu nelaimē, kaut arī viņa mani neatminās.

Aizbraucām uz slimnīcu un meiteni ar nestuvēm aizveda uz ķirurga kabinetu.

Hloja bija pārrāvusi celim ādu, un tur bez šūšanas neiztikt.

Pēc stundas meitene izgāja no kabineta un lēniem, bailīgiem soļiem tuvojās man.

-Vai man rēgojas?- viņa bailīgi vaicāja.

-Kas tieši?- iesmējos.

-Tu, tu, t-u esi dzìva?- viņa ar trīcošu balsi vaicāja.

-Nu, vai esmu spoks?- smejoteis vaicāju.

-Gabī?- viņas seja nobālēja.

-Nē, Vanesa, jau četrus gadus!- uzsmaidīju Hlojai un piegāju tuvāk viņai.

-Tikai pameiģini kādam pateikt.- čukstus noteicu.

-Bet kā?- viņa šokēti vaicāja.

-Ne te...- noteicu un abas izgājām no slimnīcas.

Izsaucu taxi un braucām uz manu dzīvoklīti.

-KUrp mēs braucam?- viņa trīcēdama vaicāja.

-Pie manis. Pēc tam ar Leksijas mašīnu tevi aizvedīšu mājās!- noteicu un uzlūkoju nobijušos meiteni.

-Nu izbeidz, es pati sākšu trīcēt!- noteicu un iedunkāju Hloju.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Engelis-bez-sparniem-4/716112

Komentāri 5

0/2000
Pag kpec virsraksts ir sirds netrauces?
 1  0 atbildēt