Šoien ši laikam būs vienīgā daļa,bet rīt noteikti ielikšu jau nākamo.Un jā domiņas komentāros un paldies,ka lasat šo manu murgojumu! ;))
****Maikla skatupunkts.
Alise mēģināja man iestāstītt,ka ar viņu bija Kerija.Kā tad!Vajadzēs pateikt ārstiem,lai pārbauda viņas galvu.Bet tomēr kāds pieskārās manai rokai.Kas tas vispār bija?Varbūt man pašam vajadzētu pārbaudīt savu galvu.Beidzot pa tiešām ilgiem laikiem man nebija sajūtas ka mani vēro.Varbūt mani vēroja Kerija!Noskurinājos no šādas domas un devos uz slimnīcas kafeinīcu.Pasūtīju kumelīšu tēju un iekārtojos ērtāk mīkstajā krēslā.Labajā pusē man sēdēja kāds plikpaurains puisis aptuveni manā vecumā un lai cik tas interesanti nebūtu man priekšā sēdēja vīrtietis arī ar noskūtu galvu.Kāda sakritība!Dzīve tomēr ir tik ļauna.Bet tu jau tomēr gribētu,lai viņa tur būtu?Kāda balss man galvā čukstēja.Protams,ka gribētu,bet....Ja nu tiešām viņa tur ir?Ja nu viņa tiešām ir noskatījusies manās ciešanās.Velns,tā taču nevar būt,tas taču nav iespējams.Biju aizklīdis savās domās un nu jau biju saņēmies un nolēmis doties atpakaļ pie Alises.Kāpēc vispār man šī meitene rūpēja?Jo viņa man atgādina Keriju,kāda balstiņa čukstēja.Piecēlos un nolicis krūzīti uz palātītes,kur stāv netīrie trauki devos uz Alises palātu.Iegāju tajā un ieraudzīju interesantu skatu.Viņa vair negulēja,bet gan bija apsēdusies un pastiepusi roku uz priekšu,tākā viņa kādam mēģinātu pieskarties.Ieklepojos un viņas skatiens tika pievērsts man.
-Vai tu viņu gribi redzēt?-viņa jautāja.
-Ko tad!?-viņai šokēts jautāju.Man šķiet ka viņai tiešām kautkas nebija kārtībā.
-Keriju,viņa gan izskatās savādāk,bet gan jau tu atpazīsi,viņa vēlas lai tu viņu redzi,-viņa teica un es vēljoprojām šokēts lūkojos meitenē.
-Tas nav iespējams,-skeptiski noteicu.
-Nu ja netici,nevajag,-viņa teica un vējšs sapurināja viņas matus un no plauktiem sāka krist priekšmeti.
-Labi,labi,nomierinies,-viņa teica un satraukta nopūtās skatīdamās tukšā gaisā.
-Nu ja netici,tad vienkārši skaties,-viņa teica.Es nobolīju acis un skatījos ko meitene dara.Viņa sniedz roku tukšā gaisā.Varēja redzēt,kā kāds viņas roku paņem un nedaudz saspiež,tākā neredzams gaiss to saspiestu.Pēkšņi es pamanīju tēlu,cilvēka,vai kas tas bija ikpa brīdim raustījās,bet tad nostājās taisni un atlaida rokus.Šajā tēlā es varēju saskatīt Keriju un reizē nevarēju.Meitenei,kura stāvēja manā priekšā bija gari balti mati un zeltainas acis.Tīra zelta krāsā.Ar to vēl varētu samierināties,vai nomaskēt ar lēcām,bet no viņas muguras ārā nāca spārni.Milzīgi spārni,kuri sniedzās līdz pat griestiem un šobrīd jau tā bija savilkti.Viņas spārni bija baltā krāsā un arī ar dažām zelta krāsas spalvām.
-Kerij?-viņai jautāju un skaistās meitenes skatiens pievērsās man.
-Maikl,tu mani redzi?-viņa man jautāja un pieskrēja klāt.
-Tā tiešām esi tu?-viņai jautāju.Es neespēju šim te noticēt.
Meitene pieskrēja man klāt un apskāva.Sajutu tik pierasto Kerijas smaržu.Apķēru meiteni ciešāk un tik tiko valdīju laimes asaras.Atlaidu meiteni un tad pievilku klāt,lai maigi noskūpstītu.Kerija nepretojās un atdeva savas lūpas pilnībā skūpstam.Un tad skūpstam piejaucās klāt kas salds un reizē sāļš,tās laikam bija viņas asaras.Šīs skaistās būtnes,kura stāvēja manā priekšā un atgādināja Keriju,jo tā bija viņa.Skūpsts beidzās un viņa izgaisa.Alise skaļi nopūtās.
-Piedod,bet man ir grūti viņu te ilgi noturēt,-viņa teica un es ar asarainām acīm raudzījos viņā.
-Piedod,-meitene man teica un es apsēdos viņai blakus.
-Paldies,-viņai teicu un viņa pasmaidīja un jau atkal skatījās uz istabas stūri.
****Kerijas skatupunkts.
-Alise,tu mani redzi,Alise,-bļāvu cerēdama,ka viņu sadzirdēšu.
-Jā,redzu!-viņa teica un atviegloti nopūtās.
-Iedod man savu roku,-viņa man teica un es nesaprašanā paraudzījos uz viņu.
-Kādēļ?-jautāju viņai.Sapratusi,ka viņa neatbildēs iedevu viņai savu roku.Sajutu ļoti stipra spēka pieplūdumu un ieelpoju gaisu šoreiz likās ka atkal esmu dzīva.Un arī sajutu Alises rokas pieskārienu uz savas rokas.Un tad atkal aukstums mani pārņēma un es iekritu atpakaļ tumsā,neviena neredzēta tikai viņas.
-Man šķiet,ka tu uz mazu brīdi biji te,-viņa skaļi secināja raudzīdamās tieši man virsū.
-Kas tu esi?-viņai jautāju un gaitenī sadzirdēju soļus.
-Vari pa mēģināt izdarīt,lai viņš mani redz?-jautāju meitenei.
-Varu,bet es nezinu vai izdosies,-viņa teica.
Palātā ienāca Maikls un es vēroju katru viņa kustību.Maikls neticēja nevienam viņas vārdam.Ak,viņš muļķis.
-Vienkārši mēģini mani viņam parādīt un miers,-viņai teicu.
-Labi,labi nomierinies,-viņa atbildēja un es iedevu viņai savu roku.Jau atkal sajutu patīkamo siltumu,kad sajutu cita pieskārienu.Jau atkal sajutos dzīva,itkā būtu šajā dzīvē.
-Kerij?-viņš man jautāja.
-Maikl,tu mani redzi?-viņam jautāju.
-Tā tiešām esi tu?-viņš man jautāja un es par atbildi papurināju galvu un tad puisis man pieskrēja klāt un cieši apskāva.Kā apskautu pēdējoreiz.Tad viņš mani atlaida un jau atkal pievilka klāt un mūsu lūpas sakļāvās maigā,taču mežonīgā skūpstā.Cik ļoti es pēc viņa ilgojos.Teicu un apviju rokas viņam ap kaklu.Skūpsts beidzās un viņš mani vairs neredzēja,jau atkal ieslīgu tumsā un biju citiem neredzama.
-Paldies,tev Alise,-teicu un tieši tajā pašā brīdī Maikls viņai to teica.
-Vispār mani nesauc Alise,bet gan Alīsija,-viņa atbildēja un iesmējās smieklos kas bija man līdzīgi.
Apsēdos blakus Maiklam un ievīstīju viņu savos spārnos.
-Kur viņa ir?-viņš jau tikcot visam,viņai jautāja.
-Tev blakus,-viņa teica un pasmaidīja īstā smaidā.
