****
No rīta piecēlos īpaši labā noskaņojumā.Tas bija galīgi mainījies no vakarvakara.Šodien es viņu satikšu!Varbūt arī nē.Kāda klusa balstiņa ieteicās,taču es tajā neklausījos.Lūcija man nemelotu,un viņš šodien būs.Taču darbs paliek darbs.Nodomāju un devos uz vannasistabu,lai savestu sevi kārtībā.Iegāju dušā un devos uz istabu,kur lēnā garā meklēju ko uzvilkt.Nolēmu uzvilkt vakar vilktos šortiņus un baltu mežģīņu blūzīti,kurai mazliet cauri spīdēja mans gaišais krūšturis.Kamēr es prātoju ko vilkt mati bija izžuvuši un jau atkal tās mežonīgās lokas.Uzkrāsoju tikai skropstu tušu un lūpu spīdumu.Sametu somā dažādas man nepieciešamās lietas un devos uz darbu.Visu ceļu smaidīju,kā pavasara saulīte,kura arī spīdēja ārā pa logu.
-Kādam te ir labs noskaņojums,-Māris teica tiklīdz,kā ienācu pa mājīgās kafejnīcas durvīm.
-Čau,-sveicinājos,bet laikam par skaļu,jo man tika pievērsti daži kafejnīcas apmeklētāju skatieni.
Devos pārģērbties darba drēbēs.Diena vilkās un reizē pagāja ļoti ātri.
-Labi,atā,-teicu un šoreiz no darba aizgāju pirmā.Lillija,jau kādreiz arī var palikt pēdējā,ne?
Lēnā solī un visu pārdomājot devos mājās.Es ceru,ka viņu satikšu.Es tiešām ceru.
Un kad viņu satikšu,tad nožmiegšu par to ka viņs mani atstāja,bez nekādiem paskaidrojumiem.Noskaņojums nestabili mainījās,jo satraukums ņēma virsroku.Tā arī domājot,nonācu līdz dzīvoklim.Iegāju iekšā un nelikās,ka kāds te būtu.Novilku kedas un skumīgi gāju uz istabu,taču tiklīdz kā biju izgājusi no koridorīša sastapu savu mīļo zeltaino acu pāri.Viņa acis lūkojās un tajās varēju saredzēt ilgas un prieku.
-Mikael,-iebļāvos un ieskrēju puiša apskāvienā.Kad kādas pāris minūtes biju viņu turējusi lāča tvērienā,tikai tad viņu atlaidu.
-Es pēc tevis ilgojos,-teicu un tikai tagad sajutu asaras,kuras grib izlausties uz āru.
-Es arī,-viņš nočukstēja un pār manu augumu pārskrēja zosāda.Lūk,tik ilgi es nebiju dzirdējusi viņa balsi.
Jau atkal ieskatījos viņa acīs un vienā brīdi viņš mani noskūpstīja.Jau atkal sajutu viņa lūpas uz savējām un negribēju,lai šis brīdis beigtos.Viņš mani noskūpstīja tik maigi,bet reizē taja varēja just ilgas.
-Kur tu biji?-kad skūpsts beidzās,viņam jautāju.
-Es nedrīkstu teikt,-viņš klusi nočukstēja un es jau atkal nikna,izlīdu no viņa apskāviena.
-Kāpēc nedrīks teikt?Jūs visi zinat,bet es nedrīkstu to zināt.Tu zini,ka es pārdzīvoju.Maikls nomira.Un tu pazudi.Tu maz zini,kā es jutos.Un tagad tu nesaki kur tu biji,viss man pietiek,-nobļāvos un grasījos iet prom,kad viņš satvēra manu roku un atkal noskūpstīja.Šis skūpsts,nedaudz remdēja manas dusmas.
-Nu kur tu biji?Tu zini kā tu man pietrūki?-viņam jautāju.
-Es nevēlos teikt,jo tev sāpēs.Un man tur vajadzēs atgriezties,-viņš nočukstēja un asaras neapzināti sāka tecēt man pār vaigiem.
-Kur tu biji?Vienkārši pasaki,-viņam teicu un viņš tikai lūkojās manās noraudātajās acīs.
-Es biju miris,-viņš pateica un likās,ka viss satumst.Es skrēju uz istabu un aizslēdzu aiz sevis durvis.Man vajadzēja šo pārdzīvot un vienai.Viņš visu laiku bija bijis miris.-Es nevēlos tev teikt,jo tev sāpēs.Un man tur vajadzēs atgriezties.-Šie viņa izteiktie vārdi atkal un atkal atkārtojās man galvā.Viņam tur vajadzēs atgriezties.Kāpēc?Asaras tecēja un tas nepalīdzēja.Es vienkārši sēdēju un sarāvusies kamoliņā pārdzīvoju.Man likās,ka visas šī gada laikā sakrājušās sāpes tulīt izsprāgs man no krūtīm.Es laikam nebiju šīs emocijas nekad atbrīvojusi.Tagad ar jaunu spēku sajutu to kā bija kad atradu Maikla līķi,kad likās ka vairs neredzēšu Mikaelu.Un drīz es viņu vienkārši vairs neredzēšu.
-Kerij,ielaid mani,-Mikaels klauvējās un es pastiepusies atslēdzu durvis.Viņš ienāca un pacēla mani rokās.Viņš apsēdās uz gultas un turēja mani rokās.
-Piedod,-viņš nočukstēja.
-Es negribēju tevi sāpināt,bet man nebija izvēles,man nav izvēles,-viņš teica.
-Bet izvēlei ir jābūt vienmēr,-pamatīgi aizsmakušā balsī nočukstēju.
-Man nav,man ir tikai laiks,-viņš teica un mani noskūpstīja.Šis skūpsts bija savādāks kā citi.Tas bija kaislīgs,taču tāds kā atvadu.Atvadu,šis vārds sāka atbalsoties manā prātā.
-Cik laika tev ir?-viņam jautāju un viņš sapjpilni pasmaidīja.
-Pāris dienas,vai nedēļas,labākajā gadījumā mēneši,-viņš atbildēja.
-Tikai nesaki Lūcijai,labi?-viņš man jautāja un es pamāju ar galvu,zinādama,ka būs grūti šo noslēpt no Lūcijas.
****Pēc divām nedēļām.
-Ko šodien darīsim?-jautāju Mikaelam izstaipoties un ieritonties viņam atpakļ blakus.
-Nezinu,visu ko vien vēlies,-viņš nočukstēja un pasmaidīja.
-Lieliski,-teicu un noskūpstīju savu mīļoto.
-Ejam uz ezeru?-jautāju un viņš apstiprinoši pamāja.Šobrīd bija vēl tikai četri no rīta,bet tas jau ir labākais laiks peldei?
-Labi,-viņš teica un pārsteidzoši možs piecēlās.Uzvilku melnu vasarīgu,brīvi krītošu un melnu kleitiņu,biju gatava doties.Viņš salika mantas un drīz jau bijām pie ezera.
-Labi,kurš pirmais!-iebļāvos un ātri vilku nost savu kleitiņu.
Biju tikai apakveļā un skrēju uz ezeru,kur patīkamais vēsais ūdens apskaloja,taču nedaudz saldēja ķermeni.Abi ienirām zem ūdens un viņš mani satvēra un noskūpstija,neticami kaislīgi.Pat kaislīgāk,kā vakarnakt.
Bez elpas izniru no ūdens un vēl nedaudz papeldējuši devāmies uz krastu.Mikaels ievīstija mani milzīgajā dvielī,kā tāda kuniņā.Tad viņš apģērbās un es labpatika vēroju katru viņa kustību.
Tad viņš apsēdās un ilgi lūkojās manās acīs.
-Kas?-viņam jautāju un viņš pasmaidīja,laikam tieši šādu reakciju no manis gaidījis.
-Es mīlu tevi,-viņš to pateica tik vienkārši un pašsaprotami,taču arī tik izjusti un romantiski.
-Es mīlu tevi,-šie vārdi izlauzās man pār lūpām,tik negaidīti.Bet es tiešām to domāju.
Viņš pieliecās,lai mani noskūpstītu,taču es nejutu viņa pieskārienu.
-Kas notiek?-viņam jautāju un pamanīju viņa acīs asaras.
-Es mīlu tevi,atceries to,-viņš nočukstēja un pazuda.Šoreiz pavisam.
-Un es mīlu tevi,-nočukstēju cerēdama,ka viņs dzir šos manus vārdus atkal.
Uzvilku kleitiņu un savācu mūsu abu dvieļus.Asarām ļaudama tecēt pār vaigiem devos mājās.Es viņu nesatikšu.Viņš ir prom.Es nepaspēju atvadīties.Åsaras,asaras un sāpes,tas ir viss ko jutu.
Ieejot dzīvoklī mani sagaidīja Lūcija.
-Kur tu biji?-viņa man jautāja.
-Es biju ar Mikaelu,-viņai teicu.
-Kur viņš ir?-viņa turpināja sāpīgo izjautāšanu skatīdamās manās saraudātajās acīs.
-Viņš ir prom,šoreiz pavisam,-viņai teicu un jau atkal sāku raudāt.
Viņa tikai pienāca man klāt un apskāva.Jutu,ka viņa arī raud.Taču es zinu,ka viņa pārdzīvos.
-Es iešu uz savu istabu,-noteicu un devos uz istabu,Lūcijas acu pavadīta.Iesēdos gultā un ietinos Mikaela dvielī.Jau atkal raudāju,es pat nezinu cik ilgi.
-Mikael bez tevis manai dzīve nav jēgas,-teicu tukšam gaisam.
-Es mīlu tevi,-vēlaizvien čuksteju pati sev.
-Tad nāc man līdzi,-dzirdēju Mikaela balsi.
-Mikael,-teicu un sastapu viņa skatienu,kurš šī rīta ausmā mirdzēja kā saule.
-Nāc man līdzi,-viņš teica un sniedza man savu roku.Ilgi nedomādam ieliku savu plaukstu viņējā.Jutu kā mana pukstošā sirds pārstāj pukstēt.Es izgaisu nebūtībā,taču vismaz viņa rokās.Sava mīļotā rokās.
BEIGAS
****
Un paldies visiem kuri komentēja,itīpaši tiem kuri komentēja un,protams,arī visiem kuri regulāri lasīja un lika plusiņu.Varu apsolīt,ka drīzumā nākšu klajā ar kādu jaunu stāstu!Ceru,ka nav pārak sasteigtas beigas,bet nu nolēmu,ka tādām jābūt.
Paldies,ka lasījāt šo stāstu!
