Eņģelis-26

Tātad šodien jau šī daļa.Priecājos,ka jau tik daudziem cilvēkiem patīk un lūdzu savas domas komentāros,jo tas tiešām dod iedvesmu turpināt.Un rīt mēģināšu ielikt jau nākošo daļu,domāju,ka šis plāna punkts ari tiks izpildīts!

****Kerijas skatupunkts.

-Kas tu tāda esi?-viņa man jautāja.

-Es pat īsti nezinu,esmu tāds kā sargeņģelis viņam,-teicu un norādīju uz Maiklu kurš sēdēja un raudzījās uz Alisi ar tādu pašu skatienu,kā viņš skatījās uz mani,pirms es nomiru.

-Kā tevi sauc?-viņa turpināja izjautāšanu.

-Kerija,es biju viņa meitene,bet tad nomiru un tagad man viņš jāsargā,-viņai teicu un viņa žēli paskatījās manī.Piesteidzos meitenei klāt un apsēdos pretī.

-Tu esi tik skaista,-viņa teica un viņas domās ieraudzīju savu attēlu.Pagaidiet,man bija gari balti mati?Un milzīgi zeltaini,balti spārni.Manas acis bija izteiksmīgā zelta krāsā.

-Es nemaz nezinu,kā izskatos,-teicu viņai un viņa jautājoši paskatījās manī.

-Tu zini ko es te daru?-viņa man jautāja.

-Nezinu,varbūt tu vienkārši es ieslīgusi ļoti dziļā miegā,vai arī komā?-viņai jautāju un viņa šokā iepleta acis.

-Viņš mūs dzird?-viņa man pēc iespējas mierīgāk jautāja.

-Nē,mani nedzird,es jau viņu sargāju vairāk kā gadu,-teicu un viņa atkal šokēta paraudzījās manī.

-Tas nav grūti?-viņa man jautāja.

-Tas ir.Neviens mani neredz un nedzird.Es nevarēju no viņa atvadīties un es redzu un jūtu kā viņš ciešs,-teicu un mana balss aizlūza.

-Varbūt,kad atmodīšos man viņam nodot kādu ziņu no tevis?-viņa jautāja un ar žēlumu un abrīnu raudzījās manī.

-Šaubos,vai tu šo maz atcerēsies,-viņai teicu,-Bet pasaki,ka mīlu viņu un lai viņš dzīvo tālāk un ka viņu nevainoju tajā kas notika.

-Saproti,viņš vaino sevi manā nāvē un tas beidz mani nost,jo es zinu,ka viņš nav vainīgs,-viņai teicu un viņa vēlaizvien klausījās.

-Man tevis ir žēl,-viņa man teica un piegāja klāt,apskaudama.Pirmoreizi gada laikā jutu kāda pieskārienu.Man viss šis tā pietrūka,bet es zinu,ka drīz viņa pamodīsies un tad atkal es palikšu viena,neviena nemanīta.

-Bet tu nevari dot nekādu zīmi,ka esi blakus?-viņa man jautāja.

-Varbūt nelielu,tādu ko zinātājs pamanītu,bet nezinātājs vienkārši nepievērstu uzmanību,-viņai atbildēju,bija tik dīvaini ar kādu sarunāties,ar kādu kas dzirdēja.

-Vējšs būs jā un kādas lietas nokrišana būs nē,-viņa teica un es nesapratu kādēļ viņai tas vajadzīgs.

-Kāpēc?-viņai jautāju.

-Es domāju,ka tev ir šeit vientuļi,vismaz,kad viņš nebūs blakus varēsim parunāties,-viņa man paskaidroja.Es par šo pasmaidīju,bet sapratu,ka tas nestrādās,jo viņa neatcerēsies.Viņa pamodīsies un vai nu viņai tas liksies kā muļķīgs sapnis,vai arī viņa vienkārši neatcerēsies.

-Es domāju ka tu to nemaz neatcerēsies!-viņai teicu.

-Bet ja atceries,tad pasaki viņam ko teicu un varēsi sazināties,kā tu teici,-viņai teicu un viņa pasmaidīju.

-Sarunāts,-viņa teica un man uzsmaidīja,jau atkal nevarēju noticēt,ka kāds mani redz.Gads tomēr bija ilgs laiks,tiešām ilgs laiks,kamēr dzīvot neredzamai.

Atskanēja pīkstienu un viņas tēls manā priekšā sāka raustīties.

-Paliec sveika,-viņai teicu.

-Turies,-viņa teica un pavisam pazuda.

Redzēju,kā viņa atver acis un skatās uz vietu kur es šobrīd esmu.Tad viņas skatiens aizklīda pie Maikla,kurš tagad noraizējies viņā skatījās.

-Ko tu šeit dari?-meitene viņam jautāja.

-Tu man gandrīz notrieci ar mašīnu un tad pagriezies un ieripoji grāvi.Es izsaucu ārstus un nolēmu arī atbraukt un tevi apraudzīt,un beidzot tu pamodies,-viņš teica un atvieglots nopūtās.

-Skaidrs,cik ilgi es nogulēju?-Alise viņam jautāja.

-Stundu,-viņš viņai atbildēja.

-Kāpēc tu šeit esi?-Alise viņam jautāja.

-Tu man kādu atgādini,-viņš teica un pār manu roku uzmetās zosāda.

-Kuru,-Alise jautāja un paskatījās uz stūri kur vēlaizvien nekustīga sēdēju.

-Manu bijušo meiteni,-viņš viņai atbildēja.

-Pastāsti man par viņu!-Alise viņam jautāja.

-Viņa nomira pirms gada,viņu notrieca mašīna un uz ielas viņa bija manis dēļ,-viņš meitenei skaidroja.

-Nevaino sevi,vainīgs ir tikai tas šoferis kurš viņu notrieca,-viņa teica.

-Tev ir jādzīvo tālāk,-viņa viņam teica un viņš pasmaidīja.

-To man Kerija teica sapnī,-viņš teica un meitene iepleta acis.

-Viņu sauca Kerija?-viņa viņam pārjautāja.

-Jā,-viņš atbildēja un smagi nopūtās.

-Bet kāpēc es tev viņu atgādinu?-viņam Alise jautāja.

-Tevi ir viņas acu krāsa un arī matu krāsa,pat smaids jums ir līdzīgs,-viņš Alise teica,kura šokēta viņā raudzījas,bet tad atkal pameta skatu uz vietu kur es sēdēju.Man radās sajūta,ka viņa mani redz.
Bet viņai taču viss bija jāaizmirst.

-Es drīkstu tev atklāt noslēpumu,-meitene teica un viņas balsī bija dzirdamas bailes viņam uzticēties.

-Droši,apsolu,ka neteikšu,-Maikls bija nepierasti mīļš,tik mīļš kā kādreiz pret mani.

-Man šķiet,ka kamēr gulēju es satiku viņu,Keriju,-viņa iesāka un man aizrāvās elpa.

-Viņa teica,ka mīl tevi un lai tu nevaino sevi notikušajā,jo viņai ir sāpīgi noskatīties tajā,kā tu ciet,-viņa atkārtoja katru manu vārdu un pateica visu kā es būtu pati viņam teikusi.

-Un es viņu sobrīd redzu!-viņa teica un jau atkal paskatījās uz mani.

-Ko,tu mani redzi,bet tu taču esi nomodā,Alise!-runāju ar viņu skatīdamās viņai virsū.

-Kas?Tu esi traka,-Maikls teica un jau gribēja celties,kad mana roka viņu apturēja.
Kā?

-Kas pie velna!-viņš ierunājās un skatījās man tieši virsū.

-Tu arī viņu redzi?-Alise jautāja un manī pavīdēja cerība.Kaut viņš mani redzētu galīgi savādāku,pilnīgi atšķirīgāku no tās meitenes kuru viņš pazina,es varētu no viņa atvadīties un viņš mani mierīgi aizmirstu un apglabātu savā sirdī.Kļuva sāpīgi ko tādu domāt,bet tā bija realitāte.

-Nē,es viņu neredzu,-viņš atbildēja un asaras sāka ritēt man pār vaigiem.

-Bet kāds tikko saķēra manu roku,-viņš teica un sniedzās pēc manas rokas,bet es to ātri parāvu nost.
Mēģināju viņam atkal pieskarties,bet tad jau roka izgāja viņam cauri un viņš mani vairs nejuta.

-Tu mani vēl aizvien redzi?-jautāju un gaidīju atbildi.Nu jau mani istabā meklēja Alise.Pārskatījusi visu istabu viņa mani neatrada.

-Lūdzu,lūdzu,saki ka tu mani redzi,-bļāvu kamēr likās ka balss saites izplīsīs,no vietas.

-Alise,Alise,lūdzu es negribu palikt viena,-viņai skaļi bļaudama un kliegdama teicu.

-Kerij,tu te esi?-viņa man jautāja.Maikls šajā visā tikai noskatījās.
Saņēmu visus savus spēkus un mēģināju triekt vēju pret viņas seju,mēs bijām sarunājušas,ka tas būs jā.

-Tu tiešām mani neāzē,-Maikls viņai jautāja.

-Es neesmu tāda,par tādām lietā nejoko,-viņa teica un Maikls uz viņu vel aizvien skatījās kā uz trako,lai gan viņš bija jutis manu roku uz savējās.Viņš redzēja ka Alises mati sāka plīvot,kad viņa man uzdeva šo jautājumu.Vai tiešām viņš izvelēsies neticēt Alisei.Meitenei kura vienīgā mani bija redzējusi.Vienīgā kura par mani atcerējās.Vienīgā,kura man izskatījās tik līdzīga.