http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-74/713038">Ēnās (74)
Pirms rītausmas un pirms pārnāca mani vecāki, Sebastians aizgāja atstājot mani vārtoties gultā. Laila palika, jo Leo domāja, ka viņa paliek pie manis. Ja viņi tomēr Leo nepateiks, tad es jutu, ka Laila pavadīs daudz laika pie manis.
Kad Piebrauca pie mājas un mēs iekāpām, viņš pieklājīgu apjautājās man. - Vai tu jūties labāk?
- Jā, paldies Leo.
- Vai jūs meitenes labi pavadījāt laiku?
- Jā, - mēs abas reizē noteicām un uzsmaidījām viena otrai. Tas taču nebija melots. Metjū neko neteica tikai sagrozījās savā vietā. Jutu, ka viņš pūlas apspiest smaidu.
Kad izkāpu no mašīnas, es devos taisnā ceļā pie Baša, kas mani gaidīja pie soliņiem. Mēs bijām norunājuši, ka visi jau tāpat zina, vairāk nekādas slēpšanās.
-Sveiks, svešiniek. - Es pasmaidīju.
-Sveika.
Sebastiana lūpas vieglītēm pieskārās manām. Tikai pavisam vieglītēm, taču ar to pietika, lai manī sāktu degt uguns un lai es skūpstītu viņu visu mūžu. Man bija pazudušas visas racionālās domas, kā jau tas parasti notika, kad skūpstīju Sebastianu. Šķita, ka starp mēs bijām kā divi magnēti, kas nevarēja atturēties viens no otram , lai kā to dažreiz negribētos. Mēs tomēr atradāmies skolas pagalmā, kur mūs vēroja desmitiem acu pāru.
Es atrāvos no viņa un dāvāju viņam smaidu. - Ejam?
Mēs gājām roku rokā, neskatoties uz tiem skatieniem, kas mūs kodīja un dedzināja.
-Tiksimies literatūrā, - viņš veltīja man smaidu un viegli saspieda man roku. Viņš mani nenoskūpstīja, jo abi zinājām, kas tad notiktu.
Kad matemātikā apsēdos savā pierastajā vietā blakus Metjū, viņš tikai nošūpoja galvu. -Varbūt nevajadzēja tā darīt.
-Varbūt vajadzēja. Visi baumos tāpat. Kāda jēga slēpties? Meliem īsas kājas. Runājot par meliem, es gribētu zināt, kad tu plāno pateikt Leo par tevi un Lailu?
- Viņa mani pārliecināja mazliet nogaidīt. Leo tikko tika uzkrautas ziņas par tevi un Sebastianu, viņš nav pārāk stabils. Viņš negrib, lai ir tas puisis, kurš tikās ar to meiteni, kura tagad tiekas ar k..
- Vari neturpināt. -Manī vārījās dusmas.
- Es šaubos, ka tev būtu labi parādīties pie mūsu galdiņa. - Viņš, it kā atvainodamies, uz mani paskatījās.
-Pat netaisos!
- Ja es izstāstīšu Leo par mani un Lailu, tad arī es varēšu piebiedroties tiem, kas pusdienas ēd tualetē. Mani tas īpaši neuztrauc, bet Lailu gan, tā kā mēs klusēsim.
- Skaidrs, - es noteicu un apklusu, jo matemātikas skolotāja lika mums pievērsties viņai.
Uz literatūru es burtiski aizlidoju un ielidoju tieši Baša rokās.
-Sen neesi redzēts.- Es viņu apskāvu ciešāk.
- Jā, jo piecdesmit minūtes ir tik ilgs laiks, - jutu, ka puisis mani ķircina.
- Pat pārāk. - Mēs kopā iesoļojām literatūras klasē.
-Baš? – Kad bijām apsēdušies es klusi jautāju puisim.
-Jā?
- Kāda ir tava mīļākā krāsa?
- Ko? – Puisis iesmējās. – Kāpēc tu man to prasi?
- Es tikko sapratu, ka patiesībā vēl joprojām neko daudz par tevi nezinu.
- Zila, – ieskatoties man acīs, puisis atbildēja. – Es šobrīd uz to skatos. – Viņa vārdi lika man nosarkt.
- Tev nav jāprasa manējā. Es nesaprotu kāpēc, bet man pēdējā laikā zaļa krāsa liekas visvilinošākā, – es klusi nočukstēju, kas lika puisim iesmieties.
-Mēs tiešām esam kā pretpoli, kas visu laiku pievelkas. - Draugs noskūpstīja manus pirkstu galus.
- Tieši tāpēc mēs esam tik labi un slikti kopā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-76/713139">Ēnās (76)
