Vēl trešdaļa palikusi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-69/712259">Ēnās (69)
Mēs vēl kādu laiku pasēdējām pie Grētas un baudījām viens otra klātbūtni. Es stāstīju puisim par savu brāli, Lailu, dažiem mūsu grupas atgadījumiem, par saviem hobijiem un mīļākajām lietām. Sebastians klausījās manī uzmanīgi, pārtraucot tikai, lai uzdotu man vēl kādu jautājumu. Man tik ļoti negribējās iet prom no šīs vietas, kur šķita apstājies laiks, atstājot mūs divvientulībā, bet bija jāatgriežas realitātē. Vismaz bioloģijā redzēsimies un pēc tam iesim pie viņa.
Bioloģijas kabinetā, iesēdos solā blakus Metjū.
-Es prasītu, kur tu biji pusdienlaikā, bet domāju, ka atbilde man ir zināma, tāpēc taupīšu balss saites. Es pateicu citiem, ka tev sāpēja vēders, bet ja tev arī turpmāk vajadzēs apmeklēt „medmāsu”, tad tev jāizdomā labāks attaisnojums. - Brālis mani uzjautrināti uzlūkoja.
- Es ēdu pusdienas. Tikai citur.
- Protams, - brāļa skatiens pievērsās Sebastianam, kas tieši pirms zvana ienāca klasē, - vai bija garšīgas?
Es nepaguvu atbildēt kaut ko dzēlīgu, kad skolotāja aicināja sākt stundu.
-Skolotāj, es varu sākt prezentēt pirmā! – mani sasniedza griezīgā Steisijas balss. Biju jau aizmirsusi par viņas eksistenci.
Steisija ielika savu prezentāciju datorā un it kā uzsmaidīja man. - Skolotāj esmu gatava, varat slēgt projektoru iekšā.
Kad skolotāja ieslēdza projektoru, tur parādījās kāda bilde. No sākuma es nesapratu, kas notiek, jo pēkšņi visi sāka ķiķināt. Bildē bija pārītis, kas skūpstās skolas pagalmā. Viņiem abiem bija tumši mati, un viņi šķita pazīstami. Es sastingu šausmās. Pēkšņi visi skatieni tika vērsti uz mani un Sebastianu. Sākās murmināšana, kas pārvērtās skaļās sarunās.
-O shit, - Metjū man blakus nomurmināja.
Steisija bija nevainojami izvēlējusies šo stundu, jo te bija visi, kā arī varēja aplūkot manu un Sebastiana reakciju. Es pagriezu galvu pret puisi, kurš izskatījās vienaldzīgs. Viņš aukstām acīm paskatījās uz mani uz sāji pasmīkņāja. Es nesapratu viņa reakciju. Sebastians novērsa no manis skatienu un blenza galdā. Viss izskatījās miglains, man sāka džinkstēt ausis.
-Steisija, novāc to attēlu, klase mierā! Sāc stāstīt savu prezentāciju, - skolotāja uzsauca visiem. Lielākā daļa sarunu noklusa, bet tāpat vēl bija dzirdama klusa murmināšana.
- Atvainojos, tas bija netīšām, - viņa medainā balstiņā noteica un uzmeta man iznīcinošu skatienu it kā sakot - es taču teicu, ka tevi iznīcināšu.
Es jau sāku celties kājās, lai pamestu klasi, kad brāļa roka uz pleca, mani apturēja.
-Peidža, ja tu tagad aiziesi, viņi vēl vairāk par to runās. Parādi, ka tev ir vienalga. Ja jau jūs tiešām esat kopā, tad tas visiem būs jāsaprot un jāpieņem, -Metjū čukstēja.
-Bet Sebastians.. – man aizlūza balss, - tu redzēji, kā viņš uz mani skatījās, it kā mani nepazītu.
-Viņš sapratīs, ka tas bija joks vērsts pret tevi, ja tu viņam tiešām patīc, viņš priecāsies, ka visi zina un jums nav jāslēpjas.
- Nē, mēs negribējām, lai kāds zina. Skolā būtu baumas un runas, - es skaidroju
-Tad nevajadzēja skūpstīties skolas priekšā, - viņš man uzšņāca. - Ko jūs domājāt?
- Tur neviena nebija. - Es nogrozīju galvu. - Nesaprotu, kā viņa dabūja tās bildes.
-Tas vairs nav svarīgi Peidža, tagad galvenais ir turēt galvu augšā pret visiem baumotājiem.
Es pamāju un apklusu. Pēc stundas parunāšu ar Sebastianu un mēs par to kopā pasmiesimies. Šī stunda šķita tik gara, varbūt visu to skatienu dēļ, kas dedzināja manu pakausi, vai arī tā viena skatiena dēļ, kas palika novērsts no manis.
Kad stunda beidzās es sāku vākt mantas un domāju par to, ko teikt Sebastianam, kad redzēju viņu paejam man garām kā tukšai vietai.
-Sebastian, pagaidi! - es iesaucos, bet puisis neapstājās un viņa mugura attālinājās no manis.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-71/712268">Ēnās (71)
