http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-66/712253">Ēnās (66)
Es gulēju viņa rokās un jutos tik laimīga, cik vispār kāds var justies.
-Baš, Es esmu tik laimīga, - klusi noteicu.
Es jutu Sebastiana klusos smieklus atbalsojamies viņa krūšu kurvī. - Tu izklausies pēc Kates.
-Vai tu viņu mīli? – es klusi ievaicājos, lai gan zināju atbildi.
-Jā, - viņš īsi atbildēja.
- Pastāsti man par viņu. - Es biju ieinteresēta.
Puisis nopūtās un sērīgi man uzsmaidīja. - Viņa ir mīļuma iemiesojums, vienmēr zinātkāra, jauka, tikai viņas dēļ es pieciešu Džanīnu. Tiklīdz kā pabeigšu skolu pārvākšos.
-Kas vainas Džanīnai?
- Nekas jau. Viņa tikai mani kaitina. Es domāju, ka īpaši viņai nepatīku. Viņa strādā par medmāsu, tāpēc tā jau nepelna daudz, tāpēc es strādāju bārā, kur man riebjas, bet man nav citas izvēles. Viņa arī pārāk uztraucas par mani, ka es nepārgriežu sev vēnas.
- Vai tāda iespēja pastāv? – es uztraukusies jautāju.
-Nē,Peidža,- puisis vilcinādamies atbildēja, - es to apsvēru īsi pēc avārijas, bet Kate mani izglāba. Ja ne viņa, tad gan manis te nebūtu.
-Kā tā?
- Viņa mani apskāva un teica, ka ja es izveseļošos, viņa atdos man savu mīļāko rotaļu lācīti, kas ir diezgan nopietns notikums mazam bērnam. Tas man lika cerēt, ka varbūt kādam esmu vajadzīgs, pat ja tā būtu trīsgadīga meitene.
Man acīs saskrēja asaras. - Tad man būs jāpasaka Katei paldies.
-Vai es tev tiešām esmu tik svarīgs? – Draugs noglāstīja man vaigu.
Es tikai pamāju.
-Kā tas notika? –es čukstēju.
- Mūsu mašīna saskrējās ar citu. Šoferis bija dzēris,- Sebastians bezkaislīgā balsī paskaidroja. - Viņi nomira, es gulēju komā pāris nedēļas, tad pusgadu rehabilitējos. Man viss ir labi.
Man no jaunumiem sagriezās galva un es nezināju, ko teikt, tāpēc pateicu vismuļķīgāko iespējamo jautājumu. - Kāda bija tava ģimene?
Sebastians zem mana auguma sastinga un strauji piecēlās sēdus. - Es negribu par to runāt, - viņš asā balsī noteica, - ir lietas, par ko mēs nerunāsim. Vispār. - Viņš piecēlās un sāka ģērbties.
-Atvaino, - es viņa aso vārdu sabiedēta, atvainojos.
Uz mirkli viņa seja savilkās sāpju grimasē, it kā viņš nezinātu, ko darīt. Tad viņš pienāca man klāt, apsēdās un saņēma manu roku. - Piedod tu man. Es vienkārši vēl neesmu gatavs par to runāt. Labi?
Es pamāju. Viņš saņēma manu seju savās plaukstās un liegi noskūpstīja.
Man jāiet, jāizņem Kate no dārziņa, - draugs nopūtās. - Tiksimies rīt?
-Kur tu pavadi pusdienlaikus? – es ievaicājos pirms viņš aizgāja.
- Slepenā vietā. - Viņš šķelmīgi pasmaidīja.
- Varbūt rīt mēs varētu pavadīt pusdienlaiku slepenajā vietā kopā? – es flirtēju.
- Domā, ka tā ir laba ideja?
- Es nevarēšu izturēt bez tevis līdz tam laikam, kad beidzas stundas, - es pukojos.
-Labi, - puisis pasmaidīja,- tiekamies pie skolas izejas pusdienlaikā.
Viņš aizvēra manas durvis es sevis. Es ātri piecēlos, aptinu ap sevi segu un aizskrēju puisim pakaļ. Viņš vēl nebija nokāpis pa kāpnēm. Es pieskrēju viņam klāt un noskūpstīju viņu vēlreiz. - Tagad tu vari iet.
- Izskatās, ka es nekur netikšu,- viņš pie manām lūpām izdvesa.
- Neliksim Katei gaidīt, - es nopūtos un atkāpos no puiša.
Viņš mani ilgpilni uzlūkoja.
-Tev tiešām ir jāiet tagad, citādi vēl pusstundu tu nekur netiksi. - Es iekodos lūpā.
Viņš pamāja ar galvu, uzlūkoja mani un noteica. - Atā, Peidža.
-Atā, Baš. - Es aizgriezos un devos uz savu istabu
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-68/712255">Ēnās (68)
