http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-56/712031">Ēnās (56)
https://www.youtube.com/watch?v=Z08mfbrLpNE">Dziesma
-Sveiks!- es noteicu, kad Sebastians atvēra savas mājas durvis un ielaida mani iekšā.
- Sveika! – puisis atņēma manu sveicienu.
Kad no rīta pamodāmies, nespējām viens otram ieskatīties acīs, bet abi zinājām, ka šī nakts mūsu attiecības bija mainījusi. Es, neviena nepamanīta, aizlavījos uz savu istabu, bet pirms tam mēs norunājām, ka mēģināsim būt draugi, piemēram, satiksimies šovakar, lai darītu tādas lietas, ko draugi dara – filmas un pica, un te nu es biju – juzdamies neērti, jo nevienu no mums nevarēja nosaukt par pļāpīgu.
-Es atnesu picas sastāvdaļas. Ceru, ka tu zini kā ieslēgt krāsni, jo es esmu pilnīga nulle gatavošanā, pēdējo reizi, kad iegāju virtuvē, es izraisīju ugunsgrēku,- samulsusi noteicu.
-Es bieži gatavoju, – Sebastians man uzsmaidīja, - bet tad tu labāk neej tuvu krāsnij, jo man nav ugunsdzēšamā aparāta.
- Ar lielāko prieku, - es atbildēju un iekārtojos pie galda.
Pēc vienas ļoti neērtas stundas un dažās sarunām, mēs beidzot apsēdāmies pie filmas un picas, taču es nespēju tai koncentrēties, jo Sebastians man bija tik tuvu.
Es ļāvu skatienam klejot pa viņa istabu. Tā bija neliela un tumša, sienu sūnu zaļā krāsa vietām bija nodrupusi, pie sienām bija daži skapji un plaukti, pie loga bija melnkoka galds, bet pie pretējās sienas divguļamā gulta, kurā mēs šobrīd sēdējām. Sienas bija tukšas, nekas neliecināja ,ka te vispār kāds dzīvotu.
Mani vilināja plaukts, kurā atradās dažas grāmatas, varbūt tās man varētu atklāt kaut vairāk par īpašnieku.
-Uz ko tu skaties? – Sebastians bija pamanījis manu klejojošo skatienu.
Es strauji nosarku. - Man šķiet, ka par cilvēku daudz ko var pateikt, ja zina viņa grāmatu gaumi. Man patīk grāmatas, tāpēc interesējos par tavējām.
-Es neesmu nekāds lielais lasītājs. Nedaudz klasiskas, nedaudz fantastikas, viena grāmata reizi pāris mēnešos. - Puisis, it kā atvainodamies, paraustīja plecus.
- Tu jau neesi nekāds izņēmums, reti kurš jau tagad lasa grāmatas. Es esmu tas izņēmums. Jau kopš mazotnes grāmatas ir bijis mans patvērums, - es klusi noteicu.
-Patvērums, no kā? - Puisis saspringti jautāja.
- No dzīves, - es pēc kāda brīža atbildēju.
Sebastians veltīja man vienu garu skatienu, bet neko neteica.
Biju pārāk nervoza, lai vispār pievērstu uzmanību filmai, viņš bija man par tuvu, daudz par tuvu. Es izmisīgi centos neskatīties uz viņu, bet manas acis tāpat atgriezās pie viņa, likās, ka mani pie viņa vilktu magnētisks spēks.
Tajā pašā brīdī, kad es uz viņu skatījos, Sebastians pagrieza galvu pret mani un mūsu skatieni satikās. Zaļā zāle un zilās debesis.
Filma, kas gāja, kļuva tikai par fona troksni, starp mums virmoja elektriskas dzirksteles. Es jutu, ka mans skatiens noslīdēja līdz viņa lūpām un es tik ļoti ilgojos viņu noskūpstīt, vairāk nekā jebko visā pasaulē biju vēlējusies.
Es sev atgādināju, ka Sebastians teica, ka varam būt tikai draugi, bet mans prāts neklausīja, jo tas lēmumu pieņemšanā nepiedalījās jau sen. Laiks šķita apstājies un es vairs tikpat kā neelpoju, jo jutu Sebastiana skatienu pievērstu sev. Es biju viņam tik tuvu, bet tāpat nepietiekami tuvu.
Mūsu lūpas bija vairs tikai pāris centimetrus vienas no otrām, man šķita, ka sirds izlēks āra pa muti. Mēs pavisam viegli pieliecāmies viens otram tuvāk un es juta viņa lūpu siltumu pie manējām, bet viņš mani neskūpstīja.
-Ko mēs darām, Peidža? - Viņš man klusi jautāja.
- To, ko esmu gribējusi jau sen,-es nočukstēju.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-58/712117">Ēnās (58)
