http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-54/711924">Ēnās (54)
Darbu pabeidzām īsi pirms četriem, jo strādājām ātri un lieki nerunājām. Atlikušo laiku pavadījām atsevišķi – es klīstot pa Bilingsu, ko darīja Sebastians es nezināju. Kad ap sešiem devos uz muzeju, sāka līt. Es paspēju tikt sausumā, bet tie, kuri kavēja, izmirka līdz ādai. Pēc kāda laika visi bija jau savākušies, bet autobuss nekur nebija atrodams. Pēc ilgas kņadas un klaigāšanas tika noskaidrots, ka autobuss bija saplīsis un bojājumu tik ātri salabot nevarēja, jaunu autobusu arī tik ātri nevarēja dabūt, bet pēdējais sabiedriskais transports uz Livingstonu bija aizbraucis pirms piecpadsmit minūtēm. Vēl pēc tikpat ilgas klaigāšanas un izmisīgas zvanīšanas visiem iespējamajiem cilvēkiem, tika nolemts, ka nakti pavadīsim kādā motelī, bet no rīta dosimies mājās.
Es īsti nesapratu vai smieties vai raudāt. Man bija jāvada nakts zem viena jumta ar savu bijušo, kurš šodien bija aizmirsis manu eksistenci un Sebastianu, kurš arī man neskatījās virsū. Visa šī situācija bija tik dīvaina. Vismaz mums visiem trim nebūs jāguļ vienā istabā. Es nekādi nevarēju tikt prom no Sebastiana, kurš visu šo laiku bija nemanāmi pavadījis nostāk no visiem pārējiem. Es, kā parasti, nevarēju saprast, ko puisis domā par šo visu, bet pārāk iepriecināts viņš neizskatījās.
Man un vēl vienai meitenei iedalītā istaba mani neiepriecināja. Tā bija apmēram tik liela kā mans drēbju skapis, tur atradās divas cietas vienvietīgās gultas, kas atradās tik tuvu, ka tikpat labi varēja būt viena divguļamā gulta, divi naktsgaldiņi un maza kumode, kuru visticamāk apdzīvoja peļu ģimene, bet par ko es netaisījos pārliecināties.
Gandrīz visi bija nepamierināti pār šādu vakara pavērsienu, jo bija izmirkuši, bez liekām drēbēm vai telefona lādētājiem. Meitene no manas istabas pazuda ātri, jo notika pulcēšanās lielākajās istabās, lai tusētu. Es biju pārliecināta, ka viena no tām bija Leo istaba, kur arī es varētu iet, bet man nebija noskaņojuma, lai atrastos sabiedrībā. Nolēmu palasīt grāmatu telefonā, bet drīz vien miegs mani pieveica.
Nakts vidū pamodos no smagās lietus gāzes. Viss cits apkārt šķiet apklusis, mana istabas biedrene arī bija iemigusi un klusi šņāca. Telefona pulkstenis rādīja trīs naktī un es vairs nevarēju aizmigt. Mani nomocīja domas par Sebastianu. Cik ļoti gan es vēlētos,lai spētu vienkārši par viņu vairs nedomāt! Vairāk Sebastianu arī nebiju redzējusi, bet doma par to, ka viņš atrodadās kaut kur tepat man blakus, lika manām asinīm riņķot. Nespēju ilgāk gultā palikt un nolēmu doties izstaigāties uz tualeti.
Kad nācu atpakaļ šķita, ka izdzirdēju kādu vaidam, it kā viņš murgotu. Es klusi pielavījos pie durvīm, no kurām nāca skaņas un ieklausījos. Es taču negribēju iztraucēt kādu pārīti, bet, nē, viņš noteikti murgoja.
-Nē, Nē, nevajag… nē…
Es atgrūdu istabas durvis un ieraudzīju Sebastianu, kurš bija nosvīdis un nemaņā svaidījās pa gultu.
-Dabūjiet mani ārā…
Es sapratu, ka viņš visticamāk murgo par avāriju. Īsti nevarēju izlemt ko darīt, bet tad viegli sapurināju puisi aiz pleca. Īstenība noteikti būs labāka par murgiem pat tad, ja īstenībā viņam būs jāsatiek mani.
Viņš strauji atvēra acis un vērās tumsā uz manu siluetu.
-Džanīna? – Puisis piesmakušā balsī jautāja.
Pēkšņs greizsirdības vilnis mani pārņēma un es iekodu mēlē, lai nejautātu, kas ir Džanīna.
-Tā esmu es. Peidža, – klusi noteicu.
-Peidža? – puiša balsī skanēja izbrīns. - Ko tu te dari?
- Ēē..,es gāju garām tavai istabai un dzirdēju, ka tu murgo un nodomāju, ka varbūt realitāte būtu labāka nekā tur,kur tu biji, - steidzu paskaidrot.
-Bet.. ko tu dari manās mājās? - Sebastians bija apmulsis.
- Es neesmu tavās mājās, mēs esam motelī. Visa literatūras klase. – Viņa apmulsums mani uzjautrināja, jo parasti es biju tā, kas jutās apmulsusi.
- Pareizi, - pēc kāda laika Sebastians ierunājās un apsēdās uz gultas malas.
Man gribējās viņam jautāt tik daudzas lietas, bet neviena no tām nešķita pareiza, arī mierinājuma vārdi šķita lieki. Es centos saskatīt viņa zaļās acis, bet bija pārāk tumšs un es neredzēju neko.
-Nu ko,es laikam iešu, – nezinādama, ko iesākt, noteicu un jau devos uz durvju pusi.
-Peidža? – Sebastians klusi man jautāja. – Vai tu varētu uz brītiņu palikt pie manis?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-56/712031">Ēnās (56)
