Kad atgriezos skolā, sapratu, ka esam nokavējuši arī literatūru, bet es īpaši neuztraucos, jo domāju, ka Sebastiana tāpat nebija skolā. Viņam bija paradums pazust pēc mūsu starpgadījumiem.
Pirms psiholoģijas es uzskrēju virsū smīnošajai Steisijai.
-Sveika, Peidža! – viņa mīlīgā balstiņā iesaucās. – Vai tu esi dzirdējusi to, ka man uzbruka Sebastians? Viņu gaida cietums.
- Tu esi tāda kuce, – es nošņācos. Es lietoju šādus vārdus, tikai tad,kad tas patiešām bija nepieciešams.
- Tātad es trāpīju vājajā vietā, - viņa nosmīnēja.
- Esmu droša, ka nesaprotu par ko tu runā, – es aizstāvējos.
- Man patīk tas, ka man ir taisnība. Domā, ka es neesmu ievērojusi ar kādām acīm jūs blenžat viens uz otru? Pat aklajam būtu skaidrs, ka tu guli ar to frīku, - meitene vīpsnāja – Atliek vien to padzirdēt Leo un viņš pametīs tevi kā nevienam nevajadzīgu izdzimteni. Žēl, ka tu atnāci pie manis tagad, es biju sagatavojusi bioloģijai tādu šovu.. – Steisijas vārdi bija pilni indes.
- Tev nav ne jausmas par, ko tu runā! Starp mums nekā nav un nebūs. Tu esi iedomājusies, ka tu vari visus nolikt pie vietas, bet tu nevari gan, – es viņai uzbļāvu. – Un, starp citu, šovs nav vajadzīgs, Leo visu zina, mēs jau izšķīrāmies, tā kā tu vari viņu savākt. Es gribu redzēt, kā tu lūgsies, lai viņš tevi ņem atpakaļ.
- Ko? – Uz vienu brīdi meitene šķita pavisam ievainojama. Šķita, ka… viņai tiešām Leo ir svarīgs.
- Steisij, tu uzvarēji. Es padodos, – es sarkastiski noteicu, bet patiesībā es baidījos, ka Steisija varētu pateikt citiem, ka man kaut kas ir ar Sebastinu, kas nebūtu labi, tāpēc, tā vietā, lai iesistu viņai, es izlikos, ka viņa mūs izšķīra.
- Es vienmēr uzvaru. – To pateikusi, viņa pazuda no mana redzesloka.
Kad pusdienās devos pie mūsu galdiņa, tur sēdēja tikai Laila un Metjū.
-Kur ir visi? - es jautāju.
- Strīdas vai basto, vai sēž citur, – Laila atmeta. - Es esmu pārsteigta, ka tu esi skolā. Vai tu ar Leo runāji? – viņa man nedroši jautāja. Arī Metjū man uzmeta skatienu.
- Jā. Mēs izšķīrāmies, – es lakoniski teicu.
- Man ļoti žēl. Tiešām, – Laila mani apskāva un es jutos vainīga.
- Ir jau labi. – Es palūkojos uz Metjū, kurš man saprotoši uzsmaidīja. – Kāpēc te nav visu? – es pārjautāju.
- Vakar Katrīna izšķīrās ar Tomasu, viņa sēž pie savām meitenēm. Tomass basto, viņš tā parasti dara, kad ir kādu pametis, lai izskatītos, ka viņš pārdzīvo. Atceries, es tev teicu, ka Sloana un Čārlijs ir sastrīdējušies, bet tagad ir tā, ka viņi nerunā viens ar otru un vairs neapmeklē kafejnīcu, – Laila klusi paskaidroja.
- Viņi varētu ieviest sistēmu. – Metjū sprieda. – Vienu dienu viens ēd, otru neēd, tā viņi varētu viens no otra izvairīties.
-Metjū! – Laila skaļi iesmējās un entuziastiski vērās puisī.
- Tā būtu laba ideja, – es pievienojos draugiem. - Tas būs viņiem jāizstāsta.
- Jā. Vai tev tiešām viss ir labi? - Laila man atkal jautāja. – Ja varētu, es sasitu Leo, ka viņš tevi sāpināja, – Laila attaisnojās, tādējādi liekot man justies vainīgai.
- Piedodiet, vai es kaut ko nezinu? – Metjū jautāja. – Es domāju, ka tu..
- Leo pārgulēja ar citu. – Laila nolaida acis.
- Ko? – Metjū dusmās piesarka un savilka rokas dūrēs. – Es viņu nositīšu.
- Lai kā es novērtētu tavu bruņnieciskumu, tas nav vajadzīgs. Atceries mūsu sarunu vakar? - Es centos likt viņam saprast, ka man tas bija vienalga.
- Tas vienalga nav pareizi. Vienalga viņam tā nevajadzēja darīt. – Brāļa dusmas nebija pārgājušas.
- Vai es tagad kaut ko nezinu? – Laila iejaucās mūsu sarunā.
- Man ir jāiet uz stundu, citādi nokavēšu, – es strauji pārtraucu sarunu un piecēlos.
- Bet..- meitene protestēja.
- Tiksimies vēlāk, – to pateikusi, es pametu kafejnīcu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-53/711917">Ēnās (53)
