https://www.youtube.com/watch?v=cjVQ36NhbMk">Dziesma pareizajai noskaņai
http://www.rainymood.com/">Lietus
Es stāvēju lietū. Lietus saldēja mani līdz kaulam, bet ne jau tāpēc es drebēju. Es jutos tik briesmīgi, jo patiesība, ko biju gribējusi tik ilgi noskaidrot, bija vēl šausmīgāka par iedomām. Savā ziņā es būtu bijusi pateicīga, ja tas būtu bijis cietums vai mazgadīgo kolonija, jo zaudēt visus tuviniekus..
Vien iedomājoties, ka ar mani tā varētu notikt, man palika tik slikti, ka es sakņupu uz ietves. Man likās, ka es tieku plēsta uz pusēm. Man sāpēja, jo viņam sāpēja, bet es tur neko nevarēju padarīt.
Es domās sevi lamāju par to kāda idiote esmu bijusi noskūpstot viņu, lai arī cita manas būtības daļa – savtīgā, iekšēji priecājos par šo skūpstu.
Atceroties to, kā viņš mani skūpstīja man sāka svilt vaigi. Ar tik daudz sāpēm, tik daudz skumjām, un galu galā arī ar kaisli..
Es nevarēju šo skūpstu salīdzināt ar tiem, kurus biju mijusi ar Leo, pēc šī, man pat nešķita, ka tie bija skūpsti.
Man vajadzēja izdomāt kādu labāku mierināšanas veidu, man vajadzēja kaut ko teikt, nevis uzklupt viņam. Ja ar mani tā notiktu, pēdējā doma manā prātā būtu bijusi par skūpstīšanos.
Es nesapratu, kā Sebastians varēja būt tik stiprs, lai neizdarītu pašnāvību, kā es to būtu izdarījusi. Ja es spētu viņu mierināt, aizdzīt viņa sāpēs, es darītu, visu, ko tas man prasītu. Tik ļoti svarīgs viņš man bija.
Man šķita, ka viņš bija ienācis manā dzīvē un apgriezis visu kājām gaisā, manu raksturu, uzskatus, kas ir pareizs, kas ne, viņš bija izjaucis visus manus sapņus par princi un perfektām attiecībām, bet man nebija žēl. Pat ne drusciņ, jo kaut kādā viedā, viņam bija izdevies nojaukt manas aizsargsienas, pašam esot pilnībā noslēgtam.
Cauri lietum un savām asarainajām acīm, es nebiju pamanījusi sarkano bmw, kas bija apstājies netālu no manis. Ak nē, lūdzu, lūdzu, es šobrīd tiešām negribēju redzēt Leo. No auto kāds izkāpa un tuvojās man. Es jau sāku celties kājās un centos uzlikt savu viltus smaidu, kad pamanīju, ka tas ir Metjū. Es no atvieglojuma gandrīz sāku skaļi raudāt.
-Māšuk! Kas noticis? Kāpēc tu sēdi uz ietves šādā lietū? – jautājumi bira kā krusa pār viņa lūpām.
Kad es nespēju neko atbildēt, bet tikai pacēlu savas asarainās acis pret viņu, brālis vairs neko neteica, tikai iecēla mani mašīnā un sāka braukt.
Viņš nejautāju ko es darīju pie cietuma, vai kāpēc tur sēdēju un nekustējos. Mēs braucām, bet man visu ceļu, pār vaigiem klusi bira asaras. Ja man jautātu par ko tieši es raudu, es nevarētu pateikt.
Kad piebraucām pie mājās, mēs iegājām iekšā un brālis mani izkomandēja ieiet karstā dušā un uzvilt sausas drēbes, bet pat tas nespēja apturēt manus drebuļus.
Tad pie manām durvīm atskanēja kluss klauvējiens un brālis ienāca istabā. Viņš bija atnesis karstu tēju.
Metjū apsēdās man blakus un ierunājās. – Tagad tu man visu izstāsti.
Un es stāstīju. Es stāstīju par pilnīgi visu no sākuma. Par to, ka viņš man patika jau no paša sākuma, par to, ka viņš mani visu laiku ignorēja, par to kā viņš tajā vakarā mani izglāba, bet pēc tam uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis, par to, kas notika Helovīnā, par to, ka dažreiz mums ir brīži, kuros es nesaprotu, kas notiek, bet citreiz viņš uzvedās tā it kā es būtu spitālīgā, par Steisijas atriebību, par to, kas ar viņu ir noticis, nenoklusēju arī par skūpstu.
Kad biju beigusi runāt brālis tikai ilgi skatījās uz mani un noteica. - Un es domāju, ka tev patīk Leo.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-49/711756">Ēnās (49)
