http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-42/711472">Ēnās (42)
http://youtu.be/6Ejga4kJUts?t=47s">Dziesma noskaņai
-Jūs esat pēdējie. Gandrīz nokavējāt, - noteica spēles vadītāji, kad mēs atnācām. Šeit bija sapulcējušies deviņi pāri, ieskaitot mūs. Es nebiju gaidījusi tik mazu cilvēku skaitu. – Tātad šīs spēles uzdevums ir pavisam vienkāršs. Viens no jums tiks noslēpts kaut kur kapos, otram – meklētājam, viņš ir jāatrod un jāizved līdz eņģeļa statujai. Tas nav tik vienkārši, kā tas izklausās. Ja jūs ierauga un atrod kāds no mūsu īpaši sameklētajiem mošķiem - zombijiem, vampīriem, vilkačiem, un nogalina jūs,tas ir, noņem jūsu aproci, spēle ir beigusies, tos kas slēpjas, var nogalināt arī kāds no pretinieku meklētājiem, bet tie, kas meklē var nogalināt citus meklētājus. Jūs drīkstat arī bēgt. Tad, kad jūs jau esat satikušies, ir jābaidās tikai no mošķiem. Katram pārim tiks trīs lietas ar ko var aizbaidīt mošķus- vampīriem svētais ūdens, vilkačiem virsū uzmesta sudraba ķēde un zombijiem jāuzspīdina virsū lukturītis. Galvenais uzdevums ir tikt līdz eņģeļiem, lai abi partneri būtu dzīvi. Meklētājiem tiks iedotas zili mirdzošas aproces, bet tiem, kas slēpsies - zaļas. Izlemiet, kurš būs kurš. Nāciet saņemt savas lietas.
To mēs arī izdarījām.
Es pagriezos pret Sebastianu. – Es būšu meklētājs, – puisis man noteica, – pacenties līdz tam laikam nenomirt, lai manai meklēšanai ir jēga.
-Tu pacenties nenomirt, lai es nesēžu kādā kaktā viena pati visu mūžu, - es puisim atcirtu.
- Tu nekur neej, es tevi atradīšu, tā ir mūsu labākā iespēja uzvarēt. Ja mēs abi riņķosim apkārt, tad nemūžam nesatiksimies.
- Kā sadalām ieročus? – es prasīju, un man bija tāda sajūta, ka atrodos bada spēlēs, jo visi tik nopietni uztvēra šo spēli.
- Tu ņem visus, es aizbēgšu, bet pacenties tos neizlietot, jo tie var noderēt beigās, – puisis man ieteica.
- Labi.
-Lai tev veicas, – viņš novēlēja.
- Tev arī, – es atbildēju. Tad pavisam klusi noteicu. – Atrodi mani.
- Apsolu.
Mēs abi kādu brīdi klusējām, tad spēles vadītājs lika meklētājiem aizgriezties prom, bet tos , kurus meklēs, nākt šurp.
Tur bija septiņas meitenes un divi puiši, kas mani nemaz nepārsteidza. Es nepazinu nevienu no viņiem, tātad Leo bija jau izstājies. Es nezināju arī to, vai Metjū vai kāds cits no maniem draugiem spēlēja šo spēli, es biju visu aizmirsusi.
Mums visiem aizsēja acis un veda mūs noslēpt. Es centos nepaklupt, bet tas nebija viegli izdarāms. No sākuma es centos iegaumēt ceļu, pa kuru mani veda, bet ātri vien pazaudēju virzienu, jo mani veda līkumu līkumiem. Mani pārsteidza tas, cik šī kapsēta bija liela un plaša.
Tad kad es nonācu vajadzīgajā vietā, man noņēma acu apsēju un atstāja mani vienu pašu. Es atrados tādā kā birzī starp tūjām, kur mani nevarēja redzēt, protams, blakus man bija arī kapakmeņi. Es centos par to nedomāt, lai nenobiedētu sevi, mēģināju izdomāt kā palikt neredzamai mošķiem, bet redzama Sebastianam. Nekas labs man nenāca prāta.
Man šķita, ka sēžu tur jau mūžību, kad izdzirdēju troksni un saspringu. Es uzdrošinājos paskatīties, kas tur atrodas. Labāk nebūto to darījusi. Man pretī blenza sasodīts vampīrs. Ja es nebūtu zinājusi, ka tā ir tikai spēle es būtu nobijusies līdz nāvei. Balta āda, ilkņi, asins traipi. Pirms vampīrs bija paspējis mani sagrābt, es taustījos pēc ūdens blašķes, kuru ātri atskrūvēju un uzlēju viņam virsū. Vampīrs atkāpās. Sirds man dauzījās kā negudra, gandrīz biju izstājusies no spēles, bet es taču Sebastianam apsolīju, ka mani nenoķers. Es taču nebūšu tā, kas tik viegli padodas.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-44/711551">Ēnās (44)
