http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-41/711424">Ēnās (41)
http://youtu.be/8IHFVn0sv14?t=52s">Dziesma
-Sebastian, – es maigi ierunājos, – tev viss ir labi?
- Aha, – puisis tikai nomurmināja.
- Nomierinies. – Es devu norādījumu.
- Es nevaru, – viņš caur zobiem nošņācās.
Es saņēmu viņa abas sažņaugtās rokas un iztaisnoju tās, paņemdama tās savās rokās.
-Sebastian, elpo dziļi, reizē ar mani. – Es viņu mudināju.
-Te nav, ko elpot, – viņš apraut ierunājās.
- Protams, ka ir. Redz to lūku augšā? No tās ienāk svaigs gaiss. Tev nekas nevar notikt. Viss būs labi, – es puisi mierināju. Savā ziņā, pēkšņi viņš man bija kļuvis mīļāks, jo viņam arī bija bail no kaut kā. – Elpo reizē ar mani, dziļa, ieelpa, dziļa izelpa.
Šķita, ka puisis lēnām nomierinās un nedaudz atslābt.
-Zini, citi puiši priecātos ja būtu ieslēgti šaurā telpā ar meiteni. Es domāju, ka citi pāri priecājās. - Pēc šiem vārdiem es nosarku, nebiju domājusi tos izteikt skaļi.
Es neredzēju puiša sejas izteiksmi, bet man šķita, ka viņš smaida, es atviegloti nopūtos, vismaz bailes vairs nebija to augstākajā pakāpē.
– Fuj. Neliec man par to domāt. – Sebastians atrāvās no sienas, kurai bija piespiedies, tādējādi pienākot man tik tuvu, ka viņš man pieskārās. Tagad bija mana kārta sev teikt, lai dziļi ieelpoju.
-Ja man ir jāatrodas skapī, - Sebstians runāja, - tad esmu priecīgs, ka atrodos tajā ar tevi. – Puisis izklausījās mazliet samulsis, bet šie vārdi izskanēja.
-Es varētu teikt to pašu, – es, balsij aizlūstot noteicu.
- Paldies tev. Par to, ka palīdzēji man izturēt šo uzdevumu. – Puiša balss bija tik klusa, ka man šķita, ka viņš negrib, lai es dzirdu, to ko viņš teica.
- Paldies tev arī. – Es nervozi noriju siekalas. – Par to, ka iedrošināji mani iepriekšējā uzdevumā.
- Es jau neko neizdarīju, – viņš spītīgi liedzās.
- Izdarīji gan. Man vairs nebija bail, – es pārdroši nočukstēju.
-Tad jau esam kviti. – Arī puiša balss bija nokritusi līdz čuksta skaļumam. Likās, ka kāds skaļāks vārds varētu izbojāt šo mirkli.
- Tas labi, – es noteicu.
Kādu brīdi mēs stāvējām tik tuvu un klusu, ka gandrīz jutām viens otra sirdspukstus, un man likās, ka katra mana ķermeņa šūniņa gribēja būt viņam vēl tuvāk, noskūpstīt viņu, pieskarties viņam. Spriedze mūsu starpā pieauga. Puisis nedaudz pielieca galvu man tuvāk, un man vēderā, galvā, rokās, kājās, dejoja tauriņi. Man škita, ka tūlīt, tūlīt viņš mani noskūpstīs! Kad starp mūsu lūpām bija palikuši tikai pāris centimetri, atvērās skapja durvis un mēs strauji atkāpāmies viens no otra. Sapnis bija beidzies.
-Nopietni? – ierunājās vadītājs. – Tak ne jau atkal – Tātad mans minējums par to, kas šajā skapī notika, bija pareizs. Man likās, ka esmu nosarkusi gluži kā biete, bet paldies Dievam, tumsā to tik labi nevarēja redzēt. – Lai vai kā, jūsu uzdevums ir izpildīts. Jūs varat doties uz pēdējo uzdevumu, kas sākas trijos, ja gribat paspēt, jums jāsteidzas, ja nepaspēsiet, tiksiet diskvalificēti. Pēdējais uzdevums visiem notiek kopā un tajā var piedalīties tikai tie pāri, kas ir izpildījuši pareizi visus pārējos uzdevumus. Tur jūsu nebūs nemaz tik daudz, jo daudzi izkrita un netika tālāk. Tikai esiet gatavi izbaudīt bailes, – viņš draudīgi noteica.
Kapi, – es konstatēju, kad ielūkojos mūsu pēdējā punktā. Cik jauks veids kā noslēgt šos uzdevumus. – Ejam?
Puisis tikai pamāja ar galvu, bet neko neteica. Izskatījās, ka viņš ļoti, ļoti nožēlo, to, kas notika starp mums. Es jau nevarēju viņu vainot.
Kad tuvojāmies kapsētai, man palika neomulīgi, jo kapi bija ietīti miglā un miglas ietvarā atradās cilvēku stāvi. Es saņēmos un nodomāju, ka vairs mani nekas nevar nobiedēt, ne tad ja blakus bija Sebastians.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-43/711528">Ēnās (43)
