Vēl joprojām 2.septembris, trešdiena
Mani turēja stipras rokas, kuras man neļāva nokrist,bet neļāva arī aizskriet. Kāpņutelpa likās sastingusi gaidās.Es tikai skatījos uz savu kurpju galiem un nekustējos. Zināju, ka tagad kaut kas būs, tikai kas? Gaiss virmoja starp mums. Tvēriens lēni atslāba. Siltās rokas noslīga no maniem pleciem un lika man nodrebēt. Laikam viņš to pamanīja, jo sajutu smaidu.Kad beidzot uzdrīkstējos paskatīties augšup samanīju tēraudpelēkas acis skatāmies man pretī.Pāri sejai slīga vientulīga sarkanbrūna šķipsna, bet lūpas bija savilktas apburošaā smaidā. Nē! Tev nav laika! Nevajag... Lūdzu ...
-Es jau iepriekš jautāju. Kā tevi sauc?- Pēdējie vārdi bija īpaši uzsvērti. Balss vairs nelikās sapņaini maiga. Tagad tā jau bija uzstājīga un gaidpilna. Centos tikt garām garajam puisim apejot viņu, taču viņš nostājās priekša. Centos paiet garām pa otru pusi, taču viņš laikam bija nolēmis mani prom nelaist, līdz būs uzzinājis manu vārdu. Nopūtos. Viņš sāka triumfējoši smaidīt, gluži kā mazs bērns. Negribēju sagādāt viņam lielāku prieku par manis pielauzšanu, tāpēc samelojos
- Alise Murda. Laimīgs?- nu jau puisis nesmaidīja. Tikai skatījās man acīs tik cieši, ka palika jau bail. Šādā garā es atkal nokavēšu autiņu! Bet puisis nenovērsās, gluži otrādi- turpināja liekties arvien tuvāk un tuvāk... Paga, te kaut kas nav tīrs... bija pēdējā doma pirms viņš mani noskūpstīja. Ko viņš dara?! Kad atjēdzos es ātri atrāvos un iecirtu viņam pļauku. Izmantodama puiša apjukuma brīdi es metos viņam garām un bez aizķeršanās noskrēju atlikušo ceļu līdz pieturai. Vītoli sērīgi māja. Ielecu autobusā tieši mirkli pirms mani bija pamanījis puisis, kurš laikam man bija sekojis. Visu ceļu caur manu mīļo mežu es klusēju un raudzījos ārā pa logu. Kas šodien notika?
*
Ielecu gultā ar seju pa priekšu. Tā smaržoja pēc sūnām. Mana mīļākā smarža. Brīdi tā gulēju, līdz manas plaušas sāka skaļi spiegt pēc skābekļa. Man bija taisnība. Interesanta dieniņa.
