7.septembris, pirmdiena.
Piecas sejas apstulbušas skatījās man pretī. Piecas sejas ar paplestām mutēm. Treša, smalka meitene ar gandrīz sniegbaltu ādu un maigiem vaibsiem atguvās pimā. Vinā aizspraucās karām višam pārējām un lēnā, noteiktā solī devās uz gultu, kura atradās pie loga. Īsie šortiņi labi piestāvēja viņas okeānzilajai blūzītei. Kājās bija pēc skata vecas, taču labi koptas kedas. Uz muguras viņa bija uzlikusi džinsa mugursomu, kuru tagad nometusi uz gultas pati apsēdās tai blakus. Mīkstās segas ieliecās tikai nedaudz zem viņas svara. Pārējās sekoja. Katra apsēdās uz savas gultas. Smalkā meitene ar pelēkbrūnajiem matiem pēkšņi ierunājās. Viņas balss bija noteikta, tā necieta ierunas. Man pārskrēja drebuļi. Tā neiederējās pie viņas smalkā auguma.
-Es esmu Kellija.- Es tagad sēdēju pret viņām visām ar muguru. Tāpēc novilku kurpes, kuras, starp citu, bija viscaur nosvīdušas un iecēlusi kājas gultā pagriezos pret viņām. Jutu, kā mana sirds pamirst un visas asinis aizplūst no manas sejas.Pelēkās acis bija stingri piekaltas manējām un es varētu apzvērēt, ka viņa jūt, ko es domāju. Kellija.
-Tā ir Milāna,- viņa ar vieglu rokas vēzienu atmeta uz gultu viņai blakus. Tajā sēdēja ļoti gara un tieva meitene. Viņai bija garena, nedaudz iekritusies seja un skumjas, zaļgandzeltenas acis. Viņa viegli pasmaidīja un pamāja ar roku. Izskatījās, ka katra kustība viņai sagādātu sāpes. Piegulošas džinsenes līdz pusstilbam klāja masīvs, balts džemperis.Melnie, sarainie mati klāja pusseju. Nelikās, ka viņu īpaši interesētu mana atrašanās šeit.
-Kesija jeb pilnā vārdā- Kasandra- Blondīne ar brūnām acīm atmeta man ar galvu. Viņa bija diezgan īsa, taču ar apaļumiem visās īstajās vietās. Melna blūze, melnas bikses, melnas krosenes. Melnā meitene. Viņa nelikās naidīga, bet gan nolemta. Nolemtība plūda no katras viņas poras, katras šūnas. Es apvaldīju instinktīvo vēlmi tikt prom no šīs nospiedošās sāpju sajūtas. Viņa sēdēja gultā, kura atradās blakus manējai. Kaimiņu būšana.
- Lai. Jeb Laima.- Šī meitene man uzreiz iepatikās. Visa viņas būtība likās kā viena liela saule. Prieks un jautrība. Gaišbrūnie mati bija saņemti nevīžīgā copē, rozā t-krekls viņai bija daudz par lielu, bet nelikās, ka viņa to manītu. Zili legingi lieliski viņai piestāvēja. Lai sēdēja sakrustojusi kājas un gandrīz lēkāja no sajūsmas. Nelikās, ka viņa jūt Kasandras nolemtību. Lai to atstaroja un aizdzina prom un visiem, kuri stāvēja viņai pietiekami tuvu.
-Un tā ir Tīna.- Meitene man pretējā gultā pamāja. Viņai bija zilas acis, gaiši, viļņaini mati un smalks augums. Tas nebija tik smalks kā Kellijai, tomēr par masīvu to pilnīgi noteikti nevarēja nosaukt. Viņa likās apmulsusi, bet ne izbijusies. Viņas seju klāja simtiem mazu pumpiņu, kuras viņu padarja tikai skiastāku.
-Kā ar tevi?- Kellija mani uzrunāja. Atkal jutu, ka viņas acis mani šausta.
-Caela.
- Dīvains vārds.- Pirmoreiz ierunājās Milāna. Tas gan bija kas vairāk līdzīgs čukstam, bet jutos laimīga un atieglota, ka mani vismaz attāli pieņem.
-Tas nozīmē debesis, vai ne?- Lai man prasīja.
-Nezinu, mamma teica ka tas esot latīniski.
- Tā ir. Mums māca latīņu valodu.- Tīna arī iesaistījās sarunā. Laikam tāda tagad būs mana dzīve. Ar piecām nepazīstamām meitenēm. Tīna man parādīja kur atrodas tualete (izrādās, ka starp manu un Kasandras gultu ir mazas durtiņas) un Lai paskaidroja par ēšanu, par dušas sarakstu, kurā tagad iekļāva arī mani.
*
-Kur es esmu?- Viss bija melns. Dzirdēju pīkstoņu. Visas maņas bija ļoti saasinātas. Jutu mīkstu segu. Dzirdēju klusu, ātru un seklu elpu man blakus. Biju gultā. Pavēru acis. Nekā. Atvēru tās plaši jo plaši. Tikai nebeidzama tumsa.
-Slimnīcā. Caela, viss būs labi, tici man, viss būs labi!- Tā bija Gata balss. Ko viņš dara? Ko es daru slimnīcā?
-Kāpēc es neredzu?- Klusums sabiezēja, Gatis pārstāja elpot un tad sāka ātri un skaļi, bet nesaprotami kaut ko bubināt. Galva sāpēja pēc velna. Pakausī smeldza. Kas notika?!
-Lēnāk.- Šis vārds nostrādāja un Gatis sāka runāt lēnāk, taču tagad viņa balss kluva līdzīga spiedzienam. Savilku roku dūrē. Dīvaina sajūta. Turēt acis vaļā bet neredzēt. Vai esmu akla?
-Tu gāji kopā ar kādu meiteni pa bērnunama gaiteni un laikam nemanīji, ka zeme ir slapja un paslīdēji uz flīzēm. Tu nokriti uz muguras, sasiti pakausi un laikam nostrādēja kāds nervs, jo tagad esi akla un... un...- brālis sāka elsot. Laikam raud. Viņš sagrāba manu roku un saspieda kā skrūvspīlēs.
-Būs labi, brālīt.- Lai gan zināju, ka nebūs vis. Manās neredzīgajās acīs sariesās asaras un drīz vien jutu, ka karstas straumītes tek pār manu seju. Gatis neiebilda, ka viņu tā nosaucu. Tāda laikam tagad būs mana dzīve.
