Reiz dzīvoja meitene, kurai bija ēna. Šī ēna, katru dienu un nakti no tumšiem ēnu stūriem vēroja viņu, meklēdama īsto brīdi,kad...
1.Nodaļa.
Labākie draugi vai varbūt nē?
Fiona.
-"Fionāaa!"
Fionā uzreiz pagriezās, ļaujot saviem tumši sarkanajiem matiem noplīvot. -"Nju?" Meitene piemīlīgā balsī jautāja ieraugot savu labāko draugu meiģinot panākt meiteni. Daniela brunie mati mazliet līda acīs skrienot, bet viņš tos ar ikdienišķu mājienu noņēma no acīm.
-"Ko tu šovakar domā darīt?"
-"Pa mājām." Meitene pietēlojot mazliet skumji atbildēja zino, ka viņas ārpuskolas dzīve nebija tik aizraujoša kā Daniela.
-"Lieliski, tad es vakarā pēc treniņa pieskriešu." Zēns noskūpstot meiteni uz vaiga aizskrēja.
Šis zēns bija visa viņas bērnība, lai arī daudz ko no tās viņa neatceras, kā arī tagadne. Vienīgais draugs. Vienīgais sarunabiedrs un vienīgais uzticamais cilvēks. Varētu teik, ka pie tā, ka viņš ir viņas vienīgais sarunubiedrs ir vainīga viņa pati, jo nekad neieradās uz ballītēm uz kurām viņu uzaicināja, kā arī nemēdza iesaistīties sarunās, kas viņu neintresēja: politika, jaunākā drāma skolā vai citās lietās. Bet viņai tā patika. Viņai nebija jāizpatīk cilvēkiem, lai justos komfortabli.
***
Jūtot, ka Daniels ienāk klasē viņa pat nepaskatījās uz viņu. Viņa bija pārskaitusies. Laikam varētu teikt, ka meitenes raksturs bija tāds pats kā matu krāsa – ugunīgs.
Viņa viņu gaidīja visu vakaru, bet viņš neieradās. Ne vienas atbildes uz viņas sms, ne zvana, bet nākamajā rītā bilde instagramā "Jauks vakars ar draugiem #betsfriens4ever". Kā viņa necieta šī viņa stulbās darbības.
Meitenes telefons novibrēja stundai sākoties.
"Tu dusmīgs?"
Fiona pat necentās atbildēt, bet ielika vienu no austiņām ausīs un sāka klausīties mūziku:
"Tas tik manā prātā izraisa stresu
Tas, ka tās ir viltus emocijas, redzam abi mēs
Tas, kas agrāb bija mums, vairs nepiederēs"
*
Piektdienas vakars pat vēl īsti nebija sāciec. Fiona sēdēja gultā un klausījās savu mūzikas izlasi. Meitene pēc soļu skaņas atpazina, ka pa trepēm augšā nāk Daniels. Meitene jau laicīgi skaļā balsī noteica : "Necenties klauvēt, vienkārši nāc iekšā."
Durvis lēnām pavērās, it kā pārbaudot vai nekas nelido uz viņa pusi.
-"Tu zināji, ka nākšu?" Daniels jautāja.
-"Tu vienmēr nāc."
-"Bet tu vienmēr met ar kaut ko. Kāpēc gan šoreiz nē?"
-"Neredzu jēgu?"
-"Kam neredzi jēgu?" Zēns manāmi uztraucās, viņam bija bail par Fionas atbildi, bet Fionai bija vienalga. Viņai bija apnicis būt draudzenei, kas vienmēr ir šeit priekš viņa, bet viņš pat neatbild uz sms, kaut arī apsolīja atākt. Meitene no guļoša stāvokļa piecēlās sēds gultā un paskatījās ar savu dusmu pilno skatienu.
-"Neredzu jēgu tev ar kaut ko mest."
Tas lika saprast zēnam, ka meitenes prātu nodarbina ne tikai viņa neatbildēšana, bet vēl kaut kas.
-"Stāsti." Zēns mazliet pavēlošā tonī teica.
-"Ko?" Fiona apstulaba un pasmējās : "Man tev jāpastāsta cik aizvainota es esu par tava pēdējā laika uzvedību par to, ka tu neatbildi uz sms, nenāc vairs īpaši ciemos, ko man īsti tev jāstāsta? Tu tā pat zini, ka es esmu vīlusies tevī."
Daniels zināja, ka labāk tagad bija Fionu atstāt vienu. Viņš viņu pazina, diem žēl ne pārāk labi, lai zinātu, ko teikt.Līdz arto Fiona palika viena istabā.
Lēnām sāka satumst un meitene izlēma iet pastaigāties tumšajā naktī, kur ēna paŗklāj ēnu.
___________________________________________________________________________
No hate, only love.
So šis ir mans pirmais raksts spokos, ceru, ka izbaudījāt.
Stāstu turpināšu katru otrdienu un sestdienu, ja būs velme lasīt. :))
)