local-stats-pixel

Emociju tukšuma skavās… 81

45 0

emotion ceru ka patiks

Es stāvu un skatos savā atspulgā. Es jūtos kā aizmigusi, šāds attēls cilvēkam raugās pretī tikai murgos. Manas acis ir dzeltenas , āda balta kā sniegs, bet tas jau ir nieks. Man uz galvas izauguši ragi. Es lēnām virzu plaukstas uz galvas pusi, jo iekšēji ir mazliet satraukums un ja ragi pazūd un neatgriežas. Bet to es nevēlos, es vēlos tos kaut reizi aptaustīt, jo priekš manis tas ir kaut kas jauns. Es plaukstas uzlieku vispirms uz viena pēc tam uz otra un liekas kā glaudītu samtu. Tie ir maigi, bet cieti kā akmens un paši galiņi ir strupi. Aptaustot ragus paralēli skatos spogulī, jo nespēju noticēt tam ko redzu. Varbūt citi mani sauktu par briesmoni, lai gan tā ir, jo es dzēru cilvēka asinis un mani nepamet šī sajūta, kuru es izjutu, kad veldzēju slāpes ar šo saldo nektāru. Es jūtos kā briesmone iekšēji, nē pat ne briesmone es esmu zvērs. Bet ārēji man patīk mans jaunais izskats, lai gan droši vien es drīz pārvērtīšos par sevi. Pēkšņi es sajūtos ļoti nogurusi, tas laikam no pārpildītās dienas notikumiem, tāpēc dodos uz gultu.

‘’Nāc man līdzi, mēs esam tik līdzīgi, neviens neuzzinās.’’ Es jūtos vēl miegaini un īsti nevaru saprast vai sapņoju vai tas ir pa īstam. Kāda balss, kas liekas tālu, bet tā ir skaļa mani sauc un es tai sekoju. Es atrodos uz kāda ceļa. ‘’Gatavojies viņa nāk, slēpies tevi nevar pamanīt.’’ Atkal tā pati balss man saka. Šī balss liek man darīt tādas lietas kuras es nevēlos, bet jūtos kā hipnozes varā. It kā kāds raustītu manu ķermeni ar aukliņām un vienīgais ko es spēju ir elpot. Es paslēpjos aiz koka. Šis ceļš pa kuru gāju atrodas mežā, visapkārt ir aizaudzis mežs. Tas ir pavisam tumšs un neko tālāk par savu plaukstu redzēt nevar. Tikai brīnumainā kārtā pats ceļš ir apgaismots kā ar prožektoru. Laikam es tiešām sapņoju, bet viss ir tik reāls. Pats mans apģērbs ir tāds pats, skolas forma. Es redzu, ka tālumā pa ceļu iet sieviete un viņai pie rokas iet mazs puika, nesaprotu kāpēc es redzu šādu sapni. Pēkšņi es atrodos kādā telpā, tā ir apgaismota, bet logu nav un mēbeļu arī, ir tikai baltas sienas ar vienu lampu griestu vidū. Pēkšņi kāda sieviete atver durvis un lūdz lai es nāku līdzi es protams klausu un sekoju. Mēs ejam pa garu koridoru, kas liekas bezgala tāls un šaurs. It kā sienas ietu pretī viena otrai. Mēs nonākam pie kādām durvīm un sieviete pēkšņi izgaist, tāpēc es ieeju šajā telpā. Istaba ir plaša un pilna ar dažādām kastēm, kas pilnas ar mantām un uz visām ir rakstīts mans vārds. Es tagad sapratu esmu savā istabā, pie savas mātes. Kāds ienāk pie manis istabā es strauji apgriežos un ieraugu savas mātes seju. Savas emocijas es nevaru pat aprakstīt esmu laimīga un nikna un beidzot atnāk vienaldzība. Tikai tagad ieraugu viņas rokās grāmatu, viņa nāk man tuvāk un iziet manam ķermenim cauri it kā es būtu spoks. Es tikai sekoju viņai un vēlos uzzināt, kas tā par grāmatu. Viņa to atver un sāk kaut ko lasīt, pēķšņi visas manas mantas sāk degt. Vienīgai ko māte beigās saka pirms izsteidzas no mājas: ‘’Tu mirsi un no tevis pāri nepaliks nekas.’’

Es strauji pieceļos no gūltas visa esmu sviedros. Sirds dauzās un nemaz necenšas apstāties. Es redzēju kā mana māte man novēl nāvi. Kaut gan šis bija tikai murgs, tomēr likās kā kāds man vēlētos ko pastāstīt, parādīt. Es noteikti vairs nespēšu aizmigt tāpēc dodos nomazgāt seju. Ieejot vannas istabā spogulī redzu, ka mans tēls nav atgriezies, bet tā man pat patīk labāk. Esmu asinskārs radījums, kurš tagad spēj visus nobiedēt, nu labi ne visus, bet skolēnus noteikti. Es pat nesaprotu kāpēc mans garastāvoklis ir tik ļoti sabojāts, bet noteikti šim iemesls varētu būt sapnī redzētais.

Es izgāju ārā no skolas, jo kā jau paredzēju par miegu es vairs nespēju domāt. Es izlēmu pastaigāties. Visapkārt bija nakts, nevienas skaņas, tāda sajūta, kad visi baidītos iztraucēt manu pastaigu. Mani ieskāva tikai mēness ar zvaigznēm. Es biju aizgājusi līdz vietai kur šodien es nonāvēju sev pazīstamu cilvēku. Pēkšņi likās, ka es jūtu visapkārt šo aromātu, kas jau man bija iespiedies smadzenēs kā mana mīļākā smarža. Visur smaržoja pēc asinīm, es jutu ka vēderā atskan dobja skaņa, es vēlos vēl. Es vēlos vēl šo gardo nektāru. Es vairs nespēju savaldīt savu vēlmi pēc asinīm, bet es nevēlos vairs neviena nāvi. Apkārt sāka svilpot vējš, it kā atgādinādams cik pēkšņi viss var izmainīt tavu dzīvi, katru sekundi tu vari izmainīt savu likteni. Es izlēmu doties sameklēt Karlosu, jo man vajadzīga palīdzība.

Es nonācu pie Karlosa kabineta, roka pati pasniedzās un pieklauvēja, protams es necerēju, ka kāds man atvērs, jo tomēr ir nakts vidus, bet nu vismaz es mēģināšu. Durvis tikai atvērtas tik ātri, ka es nespēju pat noreaģēt, noteikti mana seja izskatījās tik pārsteigta. Karlos neizskatījās neizgulējies, bet varēja redzēt, ka viņš ir tik pat pārsteigts kā es. ‘’Sveika ,nāc iekšā. ‘’

-‘’Sveiks.’’ Es uzreiz devos apsēsties. ‘’Ceru, ka tu mani nenogurdināsi ar jautājumiem, jo diez vai es spēšu uz tiem sniegt atbildi, es drīzāk pats vēlētos uzzināt, kā tu spēj mainīt savu veidolu tik ātri.’’ Karlos ierunājās. ‘’Nē šonakt man vienkārši nenāca miegs tāpēc es vēlējos pabūt tavā kompānijā, jo izskatās, ka miegs nav arī tavs sabiedrotais.’’ Es meloju, bet negribēju visu sasteigt ar saviem jautājumiem, jo Karlos tiešām izskatījās noguris, kaut gan es labprāt ieķertos un pārgrauztu viņa rīkli. ‘’Tiešām, tu mani negaidot pārsteidzi, ka man jau likās ka…’’

--‘’Jā, jā es pati esmu pārsteigta par savu izvēli, bet ja es traucēju es varu arī aiziet. ‘’ Es pārtraucu Karlosu un cēlos jau kājās. ‘’Nē, nē, nu gan tavs raksturiņš ir tik ļoti piemērots tavam izskatam.’’ Karlos iesmējās. ‘’Paldies par komplimentu vectēv, man tiešām patīk mani ragi.’’ Es izvēlējos izprovacēt Karlosu, jo es zinu, ka viņš vairs noteikti nav mans vectēvs. ‘’Tev tiešām viss ir labi, tu pirmo reizi mani nosauci par vectēvu, nepārproti man tas patīk, bet tas nav tavā stilā.’’ Karlos tiešām izskatījās pārsteigts ko arī es gaidīju no viņa. ‘’Varbūt es esmu izlēmusi mainīt savus uzskatus un tomēr tu esi vecs tāpēc tev piestāv labāk būt vectēvam. ‘’Lai Karlos nenojaustu manu provokāciju turpināju sarkastiski pajokot. ‘’Lūk tas ir tavā stilā, bet, ja tu neiebilsti man patīk, ja mani sauc vārdā, tas man liek justies jaunākam.’’ Karlos runāja. Tā man jau likās, ka viņš neļaus man viņu uzrunāt par vectēvu. Protams žēl, jo tad es varētu labāk redzēt viņa reakciju, bet nu neko nepadarīs. ‘’Labi jau labi man nav iebildumu saukt tevi par Karlosu. ‘’ Izmēdot viņa vārdu es noteicu. Karlos piecēlās un liecās man tuvāk, es nesaprotu ko viņš ar to grib panākt. ‘’Tu gadījumā neesi aizmirsusi savu vietu sīkā. ‘’ Karlos it kā dusmās tomēr beigās skaļi smejoties noteica. Man jau tā arī likās, ka viņš mani arī grib paķircināt. ‘’Es gribēju tomēr tev lūgt vienu lietu.’’ Es tomēr izlēmu pajautāt Karlosam. ‘’Nu ko tad vēlies.?’’ Karlos noteica. ‘’Vai es nevarētu kaut kur dabūt asinis, bet es nevēlos nevienu nogalināt.’’ Es klusām, bet pāliecinoši jautāju. ‘’Melinda tu vari dzert manas asinis ja vēlies.’’ Es to izdzirdot biju pārsteigta, necerēju, ka viņš tik viegli parakstīsies uz savu nāvi. Es nekautrējos un tūlīt pielēcu kājās un piegāju Karlosam līdzās, bet mazliet nogaidīju, jo gaidīju kādu piekrītošu žestu. Viņš noliecās zemāk un piekrītoši nolieca galvu uz sāniem, lai es varētu dzert viņa asinis. Viņš ar nazi sev mazliet iegrieza kaklā, lai man nevajadzētu kost. Es pieliecu lūpas pie viņa kakla viņš mazliet iekunkstējās it kā sāpēs, lai gan tas bija diezgan teatrāli. Tāpēc es tikai mazliet pasmīnēju un turpināju iesākto. Es no pirmās lāses, kas nokļuva man rīklē jutu, ka es sevi nesavaldīšu un šajā gadījumā tas nebija vajadzīgs. Es apliku savas rokas ap Karlosa pleciem, lai vieglāk varētu izsūkt asinis. Es jutu, ka viņa sirds paliek arvien lēnāka, bet tas bija arī mans mēķis, kaut gan es neticēju, ka tas būs tik viegli.

Es atjēdzos piespiest pie sienas, mani turēja Karlos aiz plaukstām, manas kājas neskāra zemi. ‘’Tu domāji, ka mani sausu varēsi izdzert, es tomēr vēl dzīvot gribu.’’ Karlos nikni noteica. ‘’Es domāju, ka tu man sevi ziedo vectētiņ. ‘’ Nu es sapratu, ka es vairs negribu izlikties, ka esmu tik stulba un neko nenojaušu par Zerafīna klātesamību. ‘’Tu nesaproti, ka man nepatīk, ka mani tā sauc, es neesmu nekāds tev te vectēvs.’’ Karlos bija aizsvilies viņš nevaldīja pār sevi, viņš atlaida manas plaukstas un pats nokrita zemē un sāka raustīties. Viņš izskatījās it kā kāds vēlētos no viņa izlauzties. Es nezināju ko man darīt vai palikt vai bēgt, bet es izlēmu palikt, jo pašlaik viņš man nespēs neko nodarīt. ‘’Tu mirsi Zerfīn.’’ Es piecēlos un meklēju visapkārt ko asu. Es acu mirklī ieraudzīju uz galda to nazi ar ko iepriekš kalos iegrieza sev kaklā es to paņēmu un apgriezos atpakaļ pret Karlosu, bet tas vairs nebija viņš, tas bija jauns puisis

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt