Emociju tukšuma skavās… 54

Ceru, ka šis stāsts jums patīk.

Viņi izgāja ārā no manas istabas pat nepaskaidrojuši kāpēc. Līdz ko paliku vienu steidzos pie spoguļa, tas nemaz nebija tik viegli, jo mani deniņi pie katras asākas kustības sāka pulsēt. Kaut kā jau es atradu vannas istabu. Teikšu godīgi šeit nemaz jau nav tik slikti. Atsevišķa, sakopta istaba maigos toņos, paši sava vannas istaba ar dušu tikai vienīgais, ka man nav ko pārģērbt, jo sev līdzi mantas nekādas nepaņēmu. Izdomāju ieiet dušā, bet vispirms ieskatījos spogulī, nu ko lai saka pat bez kosmētikas manas acis izskatījās kā divi lukturi ar vēdekļiem un tās vēl skaistākas padarīja fakts ka tās ir katra savā krāsā. Es laikam esmu retums. Bet man uz galvas darījās kaut kāds ārprāts, var pat teikt ka tā bija kāda putna ligzda ar lenti smukumam.

Visi mati bija asinīs vismaz labā puse.’’ Ko tā maita no sevis iedomājas kurš normāls cilvēks, vai kas tur viņa ir ar varu grūž cilvēku pret sienu tā, ka pēc tam man ir pārsista vai atsista īsti nezinu, galva.’’

Pēc dušas kārtīgāk apskatīju brūci tā bija gandrīz kā sadzījusi, nesaprotu ar ko viņi te mani ārstē, jo brūces vienas nakts laikā nevar sadzīt.

Iegāju atpakaļ istabā un izdomāju kārtīgāk papētīt, kas šeit vēl ir atrodams tāpēc devos pie skapja. Man par pārsteigumu tas bija pilns ar drēbēm, pat man likās, ka tās varētu būt mana izmēra, tāpēc atradu melnu maiku ar baltām biksēm un piemērīju. ‘’Der kā uzlietas.’’

Mazliet pagorījos spoguļa priekšā uz izlēmu iziet no istabas, kas kā par brīnumu bija atslēgta.

‘’Tad jau jāapskata šī ēka kārtīgi, lai ja gadījumā nāktos bēgt zinātu ātrākās izejas.’’ Bet izejot koridorā satiku kādu meiteni kura tā pat kā es izskatījās kaut ko meklējam. ‘’Tu šeit esi jauniņā?’’ Viņa man uzdeva jautājumu kaut gan domāju no sākuma, ka tas nebija domāts man, jo to uzdevusi viņa apgriezās un devās uz to pusi no kuras pirmīt nāca. ‘’Jā, laikam jau es te esmu tagad jauniņā,’’ es atbildēju. ‘’Nu tad seko man starp citu mani sauc Lūsija un tevi?’’ ‘’Melinda.’’ ‘’ Es turpmāk būšu tava skolotāja, ja protams tu neiebilsti kaut gan tev nav izvēles.’’ Viņa izskatījās tik pārliecināta par sevi un augstprātīga, kaut gan no sākuma priekštats par viņu man bija savādāks. ‘’Nu kustini savas kājiņas zināšanas pašas no sevis tu neapgūsi, tev būs smagi jāstrādā, lai apgūtu visu iekavēto,’’ Lūsija jau gabalā bļāva. Es knapi paspēju viņai izsekot viņa bija tik ātra.

Mani ielaida kādā telpā kur jau sēdēja daži skolēni, viņi pat nepacēla galvas lai apskatītu savu jauno klasesbiedri. ‘’Apsēdies kur vien vari, drīz sāksies stunda,’’ Lūsija noteica un aizskrēja prom. Un es domāju, ka viņa sēdēs man blakus. Es centos sameklēt sev piemērotāko vietu, iepriekšējajā skolā parasti sēdēju aizmugurējos solos, bet tagad tie jau bija aizņemti. Tāpēc man nācās apsēsties pašā priekšā.

Klasē valdīja aizdomīgs klusums neviens nesarunājās, tāda sajūta kā kapsētā. Klasē pēc kāda laiciņa ienāca skolotājs, pusmūža vīrs ar gumijas zābakiem un pelēku mēteli, kas nosedza visu augumu, pēc izskata izskatījās, ka viņš nav gulējis jau pāris diennaktis, jo acis bija aizpampušas un mati sataukojušies.

‘’Lūdzu mēs varētu sākt mūsu…. ‘’Un kas tu tāda būtu jaunkundz, tevi šeit redzu pirmo reizi?’’ Viņš skatījās tieši man acīs it kā aicinādams piecelties. Bet es to netaisījos darīt. ‘’Lūdzu piecelies un pastāsti par sevi.’’ Nu lūk man nāksies celties. Es piecēlos aizgāju uz klases priekšu, kas bija netālu no pirmā sola. ‘’Sveiki mani sauc Melinda un es tagad mācīšos šeit, čukstus vēl piebildu, laikam.’’ ‘’Ā tu esi tā par ko stāstīja Karlos, lūdzu sēdies laiks beidzot sākt stundu.’’ Es esmu profesors Krupis, un mācu skolēniem anatomiju.’’ ‘’Nu gan interesants vārds tādu katru dienu nedzird,’’ pie sevis nodomāju un apsēdos. Visu stundu mums stāstīja par cilvēka skeletu un kaulu nosaukumiem un , kas var notikt, ja tos pārlauž.

Stundas beigās pie manis pienāca kāds skolēns un iečukstēja ausī:” Tu esi mūsu visu glābēja, bet ja to neapzināsies mēs mirsim.’’ Es nepaspēju pagriezties, lai apturētu viņu, bet nebija arī jēgas, jo skolotājs mani pasauca pie sevis. ‘’Ko tev pateica Rūperts,’’viņš ar bažām acīs skatījās uz manis. ‘’ Kaut ko par to kad es esmu glābēja un, ja to nesapratīšu visi mirs.’’ ‘’Interesanti gan laikam būs jāparunā ar viņu viņa teiktais ar katru dienu mani pārsteidz arvien vairāk.’’ ‘’Bet tu neuztraucies, viņam dažreiz patīk biedēt cilvēkus, lai gan daļa teiktā ir pareiza.’’ Tev tiešām jāapzinās ka tu esi īpaša.’’ ‘’Vai jūs varat par to man pastāstīt ko vairāk, jo es pašlaik jūtos kā ierauta kādā pasakā, nē drīzāk murgā,’’ es izmisumā noteicu. ‘’Es nezinu neko daudz tikai to, ka tu esi īpaša tas arī viss, bet kāpēc tu esi īpaša to nu es nezinu.’’ ‘’Paldies par to pašu, laikam jau man nebūs arī šodien lemts neko uzzināt.’’ Es jau devos uz izeju, bet tad Krupis vēl ierunājās kaut gan nezinu vai tas bija domāts man jo tas bija diezgan noklusināti teikts. ‘’Pagaidi bērns šī vēl ir tikai pirmā stunda, ko tu esi pavadījusi šajā internātā neviens negalvo, ka spēsi nodzīvot līdz otrajai.’’ Es izgāju no klases. ‘’Ko viņš ar to domā?’’ Izgājusi ara pamanīju ka kāds skolēns stāv pie skapīšiem un runā ar kādu, līdz ko es pienācu tuvāk viņš ieskatījās man acīs, viņam tādu nebija tās bija aizšūtas, tas nu bija par daudz es gribēju skriet prom, jo vairāk tas likās kā murgs nevis īstenība, bet es nespēju pakustēties. Es biju paralizēta, es pat jutu to, kad no mugurpuses kāds man pie auss čukst:’’ Tu neizglābsi nevienu, ja nesapratīsi uz ko esi spējīga.’’