Emīlija#130

Kad bijām atbraukuši, izkāpu ārā es vēl joprojām raudāju.
- Cik ilgi man te būs jādzīvo?
- Apmēram divas nedēļas.
- Divas nedēļas?Es biju izbrīnīta.
- Jā, jaunkundz.Man jūs pavadīt?
- Jā, protams.
Mēs sākām soļot uz bērnu namu.Tur viss man likās tik savāds.Viss bija tik ļoti bēšās krāsās, ka man sametās nelabi.Man ļoti nepatika šādas krāsas.Mani ieveda manā iztabiņā.Tā bija bēšos toņos ar nelielu skapi, kuram blakus bija plaukts ar grāmatām.Te nebija televīzora, te praktiski nebija nekā kas varētu mani izklaidēt.Es biju tik pieradusi vakaros skatīties televīzoru, ka tagad liekas, ka bez tā sajukšu prātā.Man te nepatika.Dīvaini, ka te bija divas gultas.Atvēru skapi, tur bija drēbes.Saku domāt, ka te dzīvo vēl kāda meitene.Tad pēkšņi kāda ienāca pa durvīm.
- Sveika.Centos būt pieklājīga, bet nesaņēmu nekādu atbildi.Izskatījās, ka viņa bija tik bēdīga.Sāku meiteni nopētīt, viņai bija gari rudi mati, seja bija vienos vasarraibumos, viņai bija brūnas acis, kas izcēla viņas seju.Pati viņa bija ģērbusies pelēkā jakā un džinsos.Uz meitenes rokām ieraudzīju rētas.Izskatījās, ka viņa bija centusies izdarīt pašnāvību.Pēkšņi ienāca kāda sieviete un teica, lai nākam ēst.Izgāju pa durvīm un gāju pakaļ sievietei.
- Tagad ej vēl taisni un tad pa labi.
-Labi, atbildēju un gāju uz priekšu.
Sāku iet ātrāk, jo man ļoti gribējās ēst.Kad biju ēstuvē ieraudzīju daudzas nepazīstamas sejas.Paņēmu paplāti un šķīvi.Ieliku griķus ar mērci un gaļu ar salātiem.Paēdu un gāju atpakaļ uz istabiņu.Paņēmu kādu no grāmatām un sāku to lasīt.Īstenībā tā bija diezgan interasanta.Nedomāju, ka man iepatiksies lasīt grāmatas.