Elpojot nāvi (7.daļa)8

Apsolītā nākamā daļa ir sasniegusi jūs, lasītājus. Sanāca diezgann gara. Izbaudiet!

7.daļa



- Jā, protams, - es atbildēju, domādama kas gan tur varētu būt. Pēc Dārija neizklausās.

- Sveika! Es esmu Patriks. Esmu Melānijas un Fila dēls.

Ak, kārtējais slepkava. Tā vismaz es nodomāju. Tiešām cerēju ieraudzīt Dāriju.

- Un ko jūs vēlējāties? – es jautāju.

- Vai drīkst – pāriesim uz tu? – viņš koķeti piemedza ar aci.

- Nu labi. Ko vēlējies, Patrik? – atkārtoju jautājumu.

- Es atnesu tīrus dvieļus.

- Kā tad tā? Parasti to darīja Melānija.

- Viņai sanāca neparedzētas darīšanas. Kur nolikt?

- Noliec vannasistabā.

- Noliku! Labi, es nu iešu. Uz tikšanos! Neskumsti, skaistulīt!

- Atā!

Biju šokā. Tā taču ir ņirgāšanās par cilvēku. Tā jau neredzu nevienu vīrieti, un atsūta pie manis tīri izskatīgu, muskuļotu vīrieti ar zilām acīm, kurš vēl pie tam koķetē. Kur pasaulē ir taisnība? Pie velna, man jādomā ir par Dāriju!

Bija pienācis vakars, un bija laiks doties uz pokera vakaru. Nezināju, ko vilkt mugurā, bet beigās devu priekšroku īsai sarkanai kleitiņai. Diez, ejot uz turieni, sievietes maz pucējās? Nodomāju – kāda starpība. Uzliku arī kārtīgu meikapa kārtu, sen nebiju to darījusi.

Kad nonācu atpūtas istabā, tur valdīja manāms sasmacis gaiss. Visas šeit smēķēja. Pamanīju, ka tiešām šeit visas sapucējās – biju trāpījusi desmitniekā!

- Oho, sveika, Mega! Tu izskaties pasakaini! – uzsauca Samanta.

- Paldies, centos kā varēju.

- Un tev ir sanācis! Nāc pie mūsu galda.

- Labi, tūlīt pievienošos, pirms tam sameklēšu kādu kokteili.

- Ok, gaidīsim!

Mans plāns bija vēl ar kādu parunāties, un pēc tam arī doties pie viņām Ieraudzīju vienu sievieti, mazliet vecāku par mani, kura vientuļi pie loga smēķēja cigareti.

- Sveika!

- Čau! Kas tu esi?

- Es esmu Megija. Kā tevi sauc?

- Sallija. Kā ietās?

- Normāli, cik nu labi tev var iet.

- Te taču ir paradīze, meitēn! – vēl aizvien nespēju saprast kāpēc visas sauc mani par meitēnu.

- Nu varbūt. Esi apmierināta ar dzīvi šeit?

- Protams, te ir viss. Pirms tam strādāju veikalā par pārdevēju un ilgi krāju naudu šaj atpūtai. Tagad man ir iespēja te dzīvot, līdz nomiršu. Kas gan varbūt labāks?

- Vai tad laukā no šejienes negribi?

- Lai strādu atkal par pārdevēju? Nē.

- Nu skaidrs. Labi līdz vēlākam! – aši devos prom, jo sapratu, ka no viņas arī nekādi labi vārdi nav gaidāmi.

Atradu vēl kādu sievieti, kurai uzdot pāris jautājumus.

- Čau! Kā iet šovakar?

- Čau, īstenībā ne pārāk. Baigās mocības. – šī atbilde man patika labāk.

- Kā tad tā? – uzreiz kļuvu ziņkārīga.

- Ai, viss jau būtu labi, bet trakas iesnas piemetušās, knapi spēju paelpot. – biju vīlusies viņas atbildē.

- Patīk šeit dzīvot? – jautāju.

- Jā, protams, man ir labi.

- Laukā negribi?

- Ne taču, tas tāpat nav iespējams.

Uzreiz sašļuku. Nu kāpēc neviens pat nav ieinteresēts dzīvot? Tas ir tik mazsvarīgi? Svarīgāk ir dzert, smēķēt un spēlēt pokeru? Ah, pilnīgi nav nekādas jēgas jebkam vairs. Esmu padevusies. Nāksies dzīvot šeit tāpat kā visas pārējās to dara.

Aizgāju līdz alkohola skapīšies un kokteiļa vietā paņēmu kārtējo vodkas pudeli. Man bija vienalga.

- Tu nu gan dod! – Sāra iesaucās.

- Man šodien tas ir vajadzīgs. – bez emocijām atbildēju.

Apsēdos blakus Kristīnei. Atskrūvēju pudeli un iedzēru pirmo malku, jutos mazliet labāk.

- Klau, negribi ar mani aiziet uz kapelu pēc 10 minūtēm? – Kristīne ierosināja.

- Ko tur?

- Es katru vakaru lūdzos par savu puisi, kas arī ir šajā kūrortā.

- Labi, es arī iešu, - piekritu, jo nodomāju, ka varētu aizlūgt par Dāriju.

Bija pagājušas 10 minūtes. Un man vispār bija šeit apnicis. Pēc kapelas došos pa taisno uz numuriņu, tāpēc vodkas pudeli ņemšu līdz. Kad nonācām pie kapelas durvīm, neuzdrošinājos tur ieiet ar pudeli rokās, tāpēc atstāju to pie pašām durvīm. Šeit nebiju bijusi kopš tiku iepazīstināta ar šo vietu. Mani pāršalca drebuļi. Ieejot kapelā, gaismu neieslēdzāsm, jo visur bija svecītes un skaista pustumsa. Mazliet sāku domāt par lūgšanām. Es nemaz to nemāku darīt.

- Nu, nāksi? – Kristīne aicināja.

- Es tepat pastāvēšu, labi?

- Kā vēlies! – viņa aizgāja altāra virzienā.

Viņa notupās uz ceļiem un nolieca galvu, un klusi kaut ko murmināja. Es tikmēr stāvēju un vēroju.

- Megij! – viņa pēkšņi skaļi iesaucās, un es aizskrēju pie viņas.

- Kas ir?

- Palīdzi, - viņa izskatījās mazliet bāla.

- Kas noticis?

Viņa sabruka manu acu priekšā. Domāju, ka pārāk daudz cigaretes izsmēķējusi. Izgāju gaitenī.

- Melānij, kur tu esi? Kristīnei ir slikti! – es saucu pa gaiteni.

- Kur viņa ir?

- Kapelā.

- Ak, jūs alkoholiķes. Atslēdzās noteikti.

Melānija iegāja kapelā un piegāja pie Kristīnes.

- Kristīn? Tu mani dzirdi? – atbildes nebija.

Pa šo laiku pie kapelas atvērtajām durvīm bija saskrējušas daudz sievietes. Melānija vēl centās saprast, kas noticis. Viņa izvilka no kabatas mobilo telefonu un piezvanīja.

- Fil? Mums ir vēlviena...Jā...Kristīne...atnāc ar nestuvēm, palīdzi man aiznest līķi...labi, gaidu.



Manas kājas sastinga. Līķi? Viņa bija mirusi. Viņa nomira manā acu priekšā, es biju šokā. Nespēju to pārdzīvot. Aizgāju līdz kapelas durvīm, izlīdu cauri sieviešu pūlim, paķēru vodkas pudeli un devos uz savu istabu. Te nu bija pokera vakars.