Čau, čau! Tapusi 5.daļa, un ceru, ka izbaudīsiet! Patīkamu lasīšanu un gaidiet nākamo daļu! Pieļauju, ka pa 5dienu, 6dienu un 7dienu taps vairāk kā 3 daļas. :)
5.daļa
Jau 4 dienas nebiju izgājusi no savas istabas, man tika dota atļauja 4 dienas neiet uz gaisa istabu. Adaptācijas periods – tā šo laiku sauca Melānija un Fils.
Šajās dienās nebiju padarījusi neko daudz, biju tikai nojūgusies. Pirmajā dienā klusēju un pat neraudāju, visu dienu nosēdēju atpūtas krēslā, skatīdamās uz sienu cerībā, ka tā man pastāstīs, ko darīt. Arī aizmigu krēslā, bet pamodos uz grīdas. Brīdī, kad Melnānija atnesa brokastis otrajā dienā, viņa man sacīja, lai es izklaidējos, lai nesēžot visu laiku istabā. Kā es varu izklaidēties, zinot, ka es un mans puisis drīz mirsim? Nodomāju, ka mana histērija nevienam nepalīdzēs, arī man ne. Ieslēdzu televizoru un uzslēdzu MTV. Uz pašu skaļāko. Sāku dejot un dziedāt kā negudra. Uz momentu aizmirsu par visu, protams, līdz brīdim, kad kāds (pareizāk sakot - kāda) pieklauvēja pie durvīm un uzsauca – pareizi, meitēn, izbaudi savas pēdējās nedēļas! Tad, kad to izdzirdēju, noliku malā televizora pulti, ko biju izmantojusi kā mikrofonu un nospiedu televizora pogu, lai to izslēgtu. Kā klikšķis galvā – atkal nokritu zemē un sāku raudāt.
Trešajā dienā man bija aptrūkusies izdoma. Piecēlos, apsēdos uz gultas malas un runāju ar Dāriju. Ja to var nosaukt par runāšanu, jo viņš te galu galā nebija. Runāju ar tukšu gaisu un prasīju ko darīt. Sapratu, ka izejas nav. Bet ko es visu šolaiku darīšu? Varbūt pakārties. Īslaicīga ideja man radās, bet man vajdzēja iziet no istabas un doties pie Melānijas un prasīt viņai, vai kas tāds ir iespējams. Saģērbos kaut cik normālās drēbēs un izķemmēju matus, lai var rādīties cilvēkos.
- Vai nezināt, kur ir Melānija? - jautāju pirmajai garāmgājējai.
- Pirmajās durvīs pa labi, tajā gaiteņa galā, - viņa man norādīja.
Gāju un ieskatījos ikvienās atvērtajās durvīs. Skats man radīja nesaprašanu. Visas sievietes runājās, kaut ko darīja, priecājās. Kā viņas tā var uzvesties, ja zin, ka mirs? Beidzot biju nonākusi pie īstajām durvīm.Pieklauvēju un devos iekšā.
- Melānij? – nedroši sacīju.
- Jā? - viņa atbildēja manam saucienam. – Ak, tā esi tu. Ir redzams progress – esi iznākusi no sava numuriņa. Un vispār vari saukt mani par Melu. Ko tu vēlējies?
- Man te radās viens jautājums. Tu teici, ka te var darīt jebko, vai ne tā?
- Jā. Un kas tad ir?
- Vai te var dabūt alkoholu? – beidzot izpaudu savu plānu.
- Megij, alkohols tāpat nav izeja ne uz ko.
- Es zinu, bet tas man palīdzētu atbrīvoties, - es meloju, jo manā plānā bija piedzerties līdz bezsamaņai.
- Nu, ja jau tā.... Nu aizliegt es tev nevaru, jo arī tas ietilpst piedāvājumā jebkurā brīdī, - viņa man paskaidroja, - alkohols ir augšējos plauktos atpūtas istabā, nu tur kur notiek pokera vakari.
- Un es varu ņemt, cik gribu?
- Protams!
- Paldies, es nu došos, - nespēju noticēt, ka par kaut ko pasakos Melānijai.
Gāju uz atpūtas istabu, kad tur nonācu, tajā bija trīs sievietes, kas tērzēja un dzēra alu.
- Oo, tu esi jauniņā? - viena no viņām ierunājās. – Kā tevi sauc?
- M..Me...Megija, - es stostījos.
- Prieks iepazīties! Es esmu Sāra, tā ir Kristīne un Samanta. Cik ilgi te jau esi?
- Dažas dienas.
- Nu jā, tas ir grūts periods. Nebaidies no mums, mēs visas esam vienādā situācijā. Vari mums droši piebiedroties.
Es apsēdos pie apaļā galda un Samanta man pasvieda alus pudeli.
- Ķer! – Samanta uzsauca.
- Paldies! – es attaisīju pudeli un malku padzēros.
Sapratu, ka vēlos uzdot dažus jautājumus.
- Meitenes, kā jums te iet?
- Kā paradīzē, mums ir viss, ko gribam, izņemot vīriešus! – Sāra sacīja un gardi kopā ar pārējām pasmējās.
- Un vai jūs neesiet mēģinājušas bēgt? – es kļuvu ziņkārīga.
- Nē. Kāda jēga? Tas tāpat nav iespējams. Tiksi aiz žoga, nu un kur tālāk dosies? Kamēr mēģināsi skriet līdz ceļam, tevi noķers. Esam tam atmetušas ar roku. – turpināja Sāra.
- Bet kāpēc? Jūs nemaz vairs negribiet ārā no šejienes? – biju nesaprašanā.
- Kāpēc gan? Mums te ir labi. – sarunai piebiedrojās Kristīne.
- Bet.. tas taču nav normāli.
- Un ko tad tu iesaki? – Samanta vaicāja.
- Nu, es domāju..nu.. es nezinu, - es tiešām nezināju, ko atbildēt.
- Redzi nu! – iesaucās Sāra.
Nodomāju, ka nav te ko tērzēt un piecēlos no galda, un piegāju pie plauktiem. Atvēru vienu skapīti - tur kokteiļi – par vāju. Atveru citu – alus –arī par vāju. Atveru vēlvienu – brendijs, tekila, viskijs...o, vodka! Derēs.
Atnācu uz istabu un atvēru pudeli, un tik pat ātri aizvēru. Nē, man ir jādomā, kā izglābt sevi un Dāriju. Stundu sēdēju un sapratu, ka nu ir vāks. Bet es nepadošos, kā tās meitenes. Viņas tiešām ir stulbas un neko nesaprot no dzīves! Biju noskaitusies un no jauna atvēru pudeli. Vodku ielēju krūzītē – pielēju pusi no krūzes un vienā rāvienā izdzēru. Man reiba, un tas ir tieši tas, kas bija vajadzīgs. Atkal uzslēdzu MTV un cerēju sagaidīt rītdienu.
- Ejiet visi ellē! Man ir labi! Stulbie stulbeņi! - es biju piedzērusies un kliedzu pilnā rīklē.
Kad pudele bija tukša, atslēdzos turpat uz paklāja un vēl joprojām cerēju sagadīt rītdienu, jo man vajadzēja rast izeju.
