Čaviņas! Nu ir tapusi arī 3.daļa. Ceru, ka patiks! Aizvien gaidu visa veida kritiku, atsauksmes - visu kas jums ir sakāms par manu pirmo stāstu! Lai jauki lasās! :))
3.daļa
Dārijs ar drošiem soļiem devās uz priekšu, un arī es gāju viņam nopakaļ. Bija sajūta, ka dosimies arī tūlīt prom, jo nekas īpašs te nebūs. Pieļāvu, ka kūrorts ir nesen atvērts, tāpēc reklāmu bija maz. Vēl viens fakts par to liecināja – šeit nebija neviena mašīna, izņemot kāds dienesta vāģis, kas stāvēja ar avērtu bagāžnieku pie dienesta ieejas. Bijām jau nonākuši gandrīz pie ieejas, kad no tās iznāca kāda padzīvojusi sieviete.
- Esiet sveicināti pie mums! Es esmu kūrorta īpašniece, kā arī strādāju recepcijā. Mēs esam ģimenes uzņēmums, tāpēc nebrīnieties par mums. Šeit sastapsiet vēl tikai divus darbiniekus – manu vīru un dēlu.
- Pie jums ir tiešām skaisti un klusi! – Dārijs pēkšņi iesaucās.
- Paldies, mēs cenšamies tikai priekš jums – viesiem! – atbildēja sieviete, - mani, starpcitu, sauc Melānija.
- Prieks iepazīties! Es esmu Dārijs, un tā ir mana draudzene Megija, - runāja tikai Dārijs, jo man tāpat īsti nebija ko teikt.
- Vai varam doties iekšā? – kļuvu mazliet nepacietīga, jo pa ceļam savaidzējās uz tualeti.
- Lieta ir tāda, ka ēkas pirmajā stāvā ir neliela ķibele, ko mēs šobrīd novēršam, tāpēc domāju, ka izvedīšu jūs nelielā ekskursijā pa pagalmu, un tad dosimies iekšā!
Nodomāju, ka varu paciesties, un pagalms tik tiešām ir skaists. Turklāt maza pastaiga nenāks par ļaunu pēc brauciena.
- Šeit ir āra terase un, lūk, blakus ir baseins. Tur aiz stūra ir neliels parks ar dārzu. Iesim aplūkot! – klāstīja Melānija.
Īpaši neklausījos viņas stāstītajā, jo pa galvu šaudījās visādas domas. Tad ieraudzīju, ka no dienesta ieejas tiek iznesti milzīgi, melni atkritumu masi. Manas kājas palika stīvas.
- Atvainojiet, kas ir tajos maisos? – es izmetu.
- Un ko tad liek tādos maisos? – viltīgi nosacīja Melānija.
Es apjuku.
- Nu, protams, ka tur ir atkritumi! – viņa iesaucās un sāka smieties, - mēs vienkārši paši vedam tos prom, jo uz šo nostūri atkritumu apsaimniekotāji nebrauc. Nekas cits mums neatliek.
- Atvainojiet, Melānij. Vai drīkst uz pāris vārdiem parunāt ar draudzeni? –Dārijs bija aizdomīgi pieklājīgs.
- Protams! – atbildēja Melānija.
- Kas ar tevi notiek, Mega? Vai tu reiz rimsies? - Dārijs kļuva dusmīgs.
- Bet tu taču pats redzēji, cik tie maisi bija lieli. Tieši cilvēka lielumā. – es mēģināju attaisnoties.
- Tev ir paranoja! Nomierinies, tev taču visu paskaidroja. Neizbojā visu. Ja tu zinātu, cik daudz naudas esmu par šo izdevis.
- Atkal tu un tava nauda! – devu pretī.
- Viss kārtībā? – ievaicājās Melānija.
- Jā, viss ir kārtībā, - reizē izsaucāmies.
- Izskatās, ka varam doties iekšā, - noteica Melānija.
- Beidzot... – klusi pie sevis nosacīju.
Bijām aizgājuši līdz recepcijai. Šeit nevienu cilvēku nemanīja, izņemot kādu vīrieti, kas sēdēja aiz recepcijas letes.
- Sveiki, mani sauc Fils. Esmu Melānijas vīrs, - nopietnā tonī ierunājās vīrietis aiz letes, - Rigerta kungs, lūdzu atnāciet nokārtosim dokumentus.
Dārijs aizgāja pie Fila, bet es paliku turpat stāvam, dīdoties no vienas kājas uz otru, jo nevarēju nociesties, kad tikšu līdz tualetei.
- Megij, varbūt vēlaties jau doties uz numuriņu? – Melānija apvaicājās.
- Jā, labprāt, tikai mazliet uzgaidiet,- atbildēju un aizskrēju līdz Dārijam, - Mīļais, es jau došos uz numuriņu, ja?
- Protams, dārgā, - viņš sacīja un noskūpstīja mani uz pieres.
- Varam iet! – es uzsaucu Melānijai.
- Jūsu numuriņš ir 3.stāvā. – Melānija paskaidroja.
Tikām līdz 3.stāvam un tur redzēju cilvēkus. Lai cik jocīgi tas neliktos – tur bija tikai sievietes. Bet no kurienes tik daudz cilvēku? Mašīnas nevienas nebija, un tuvākā autobusa pietura bija 15 km attālumā.
- Esam klāt! – Melānija atslēdza durvis, ielaida mani iekšā un pati arī ienāca.
Numuriņš bija ļoti liels. Es beidzot aizgāju līdz tualetei un tad dzirdēju skaņu – it kā kāds aizslēgtu durvis. Es nobijos. Domāju, ka tūlīt zvanīšu Dārijam, taču atskārtu, ka telefons bija palicis mašīnā. Ar drebošām rokām iznācu no tualetes.
- Melānij? – nedroši izsaucos.
- Jā, Megij? – viņa iznāca manā priekšā.
- Vai viss kārtībā? – es pajautāju.
- Jā, protams, - Melānija runāja pavisam mierīgi un mans prāts bija mierīgāks.
- Tagad lūdzu apsēdies, mīļā, - viņa turpināja, - es tev kaut ko pastāstīšu. Pirms tam gribu tev teikt, ka nekur tu neaizbēgsi. Tu vari šeit kliegt un ārdīties, tevi neviens nedzirdēs.
- DĀRIJ!!!!!! – man iestājās panika.
- Viņš tevi nedzird, mīļā...
- Ko jūs ar viņu izdarījāt? – es bļāvu.
- Viņam viss ir kārtībā, viņam tagad tiek stāstīts tas pats, kas tev. Mēs neesam viņam neko nodarījuši. – Melānija turpināja mierīgi runāt.
- Kas jūs vispār esat? Es tulīt izsaukšu policiju! – es kleidzu un raudāju reizē.
- Diemžēl, tev tas neizdosies, mīļā, - viņa turpināja klāstīt, - tagad mazliet apklusti uz mazu momentu un paklausies manī...
