Čau atkal! Nemaz nenocietos un jau pabeidzu otro daļu, pašai arī saglabājas intriga. Liels prieks par to, ka tik ātri jau saņēmu pirmos komentārus un plusus. Ļoti, ļoti ceru, ka patiks arī otrā daļa. Treša daļa vēl nav pat iesākta, bet centīšos iesākt tuvākajās dienās. Gaidu jūsu komentārus, jo tas ir mans pirmais darbs. Enjoy! :)
2.daļa
Šī nedēļa pagāja vēja spārniem. Dārijs nevarēja apslāpēt savu sajūsmu, taču es centos neizradīt savas aizdomas. Ja kaut mazliet iepīkstēšos, mēs nekad nekur tā arī neaizbrauksim, un tas man nemaz nepatiktu. Par spīti visam, ieminējos par to, ko domāju.
- Mīļum, tev neliekās tas kūrorts mazliet aizdomīgs?
- Kādā ziņā?
- Nu nekur nevarēju atrast informāciju, izņemot to nolāpīto avīzi, kur bija reklāma.
- Ak, tad nolāpīto? Tu nemaz vairs negribi braukt?
- Nē, tas ir, jā, es gribu.. Es nezinu. Tas viss ir tik aizdomīgi. Ja jau tas ir tik labs kūrorts, kāpēc nav pat atsauksmes? Tā kā neviens pat nebūtu no turienes atgriezies.
- Nomierinies, jaukum, viss būs labi. Ja nu tiešām mums tur nepatiks, aizbrauksim jau pirmajā dienā un atpūtīsimies mājās, līdz izdomāsim, kur citur doties. Sarunāts?
- Labi! – es beidzot vairs neliedzos. Aizgāju apsēsties viņam klēpī un cieši apskāvu viņu.
***
Bija pienācis pēdējais vakars pirms došanās. Kravājām koferus un pēkšņi iezvanījās mans mobilais.
- Hallo?
- Sveika, mīļā!
- Čau, mamm!
- Kā tad tev iet?
- Man labi, un tev?
- Man diezgan pagrūti... Tavam tēvam atkal problēmas ar veselību. Gribēju
tev ko pajautāt.
- Jā, mamm?
- Vai tu nevarētu atbraukt uz kādu pusotru nedēļu man palīgā? Galīgi netieku galā ar saimniecību bez tava tēva. Un arī viņš ir jāaprūpē.
Aizdomājos atkal par kūrortu.. Varbūt mātes zvans ir kāda zīme, ka man tur nevajadzētu braukt. Ko man tagad darīt – braukt atpūsties vai pie mātes?
- Meitiņ, tu tur vēl esi?
- Ak, jā, mamm... Es aizdomājos.
- Nu kā tad būs?
Sāku atkal domāt. Mamma vienmēr ir pati ar visu tikusi galā, bet manas attiecības ir mata galā. Laikam jau tomēr braukšu ar Dāriju uz kūrortu. Turklāt viņš man apsolīja, ka varēsim braukt prom jebkurā mirklī.
- Megij, ko tu tur dari? – mamma atkal mani izrāva no domāšanas.
- Piedod, mamm. Es nevarēšu tikt, mums ar Dāriju jau rezervēts numuriņš kūrortā, beidzot dosimies atpūsties.
- Ak, šie jaunieši! Tad lai jums lieliska atpūta!
- Paldies, es ceru, ka tā būs.
- Ko tu ar to domāji?
- Neko, mamm. Labi, man ir jāskrien. Mīlu tevi!
- Es arī tevi mīlu, meitiņ. Atā!
Ilgi domāju par šo telefona sarunu, bet nospriedu, ka tas man viss ir galvā. Kas tad var notikt kūrortā?
- Mega, kur tu paliki? Vai mantas jau kārtībā?
- Laikam jau jā. Dokumentus un naudu arī paņēmi?
- Protams, viss ir kārtībā. Atliek tikai gaidīt rītu?
„Kaut tas nepienāktu...” nodomāju pie sevis.
***
- Mīļā, celies! Laiks doties!
- Ak, ļauj mazliet vēl pagulēt.... – atbildēju ar pusaizvērtām acīm.
Viņš sāka mani kutināt un es sāku smeities. Rīts bija sācies veiksmīgi, un nu jau visas šaubas bija pagaisušas kā ziepju burbulis – mums ir jādodas!
- Esi gatava piedzīvojumiem? – izejot no kāpņu telpas Dārijs man jautāja.
- Protams, mīļum. Vai tu reiz beigsi priecāties un kāpsi mašīnā!? - es smējos par viņu un kļuvu mazliet nepacietīga.
- ĀĀĀĀ!!!- Dārijs turpināja spiegt kā mazs skuķis.
***
Pēc 2 stundu ceļa beidzot bijām nonākuši pie ceļa, kas ved mežā uz kūrortu. Norāde „Elpojot dabu 3 km”. Brauciens nebija ilgs. Nonācām pie milzīgas sētas ar dzeloņdrātīm un vārtiem. Sākumā nobijos, bet pēc tam nospriedu, ka mēs esam mežā un iespējams šī sēta mūs pasargā no meža zvēriem – lāčiem un kaut kā tamlīdzīga. Aiz milzīga paugura bija redzams tornīts gluži kā pilj. Pie vārtiem bija zvana poga ar norādi „piezvaniet, ja vēlaties tik iekšā”. Nospiedu pogu vienreiz, nekas nenotika. Nospiedu otreiz – atskanējā kaut kāda griezīga skaņa un pēc tam cilvēka kliedziens. Tas viss man sāka nepatikt aizvien vairāk.
- Esiet sveicināti kūrortā „Elpojot dabu”! Vai esat veikuši rezervāciju?
- Jā, esam. – mazliet stostoties atbildēju.
- Uz kāda uzvārda?
- Rigerts. – atbildēju un domāju par to, vai šādas lietas nebūtu jākārto recepcijā.
- Mazliet uzgaidiet... Jā, atradu. Laipni lūdzam! Tūlīt atvēršu vārtus. Lūdzu, novietojiet mašīnu aiz šķūņa, kas atrodas pretī dienesta ieejai.
- Labi!
Dārijs iedarbināja mašīnu, vārti atvērās. Iebraucām un redzējām, ka kūrorts tik tiešām ir iespaidīgs, bet mani tas nemaz nepiesaistīja. Un līdz ko atcerējos cilvēka kliedzienu pie zvana pogas, es nodrebinājos. Dārijs nemaz ne par ko neuztraucās. Paņēmām koferus un devāmies galvenās ieejas virzienā.
