Elpa. ~12~6

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elpa-11/730151





~ ~ ~





- Tu esi skaista. - Melvins nopietni nočukst un klusi pieliecies pie mana kakla, aizskar kādu atirušu matu šķipsnu. Šis šķietami vieglais pieskāriens liek man dīvaini notrīsēt, un cenšoties to ignorēt, es nevērīgi novēršu skatienu un aizgriežos. Melvins nav tāds, par viņu es spēju domāt tikai kā par draugu. Kamēr Adenas un Kamerona vadībā, mēs izmantojot kādu rezerves izeju izslīdam ārā tumšajā, ledaini aukstajā gaisā, man rodās iespēja atbildēt.

- Melvin, es tā nejūtos. - mana balss saplūst ar biezo dūmaku un paliek tikai starp mums. - Nekad vairs tā nesaki. Es neesmu skaista. - atbildes vietā, manā virzienā tiek veltīts skumjš smaids, ko pavada klusa nopūta.

Mēs saplūsdami ar tumsu un nakti, klusiem soļiem dodamies pāri visam pelēkās zāles un sarmas klātajam pagalmam. Krūtīs briest dīvainas bailes no tā, ka mūs pieķers. Kaut arī gaiteņos neviena nebija, arī tagad kāds var palūkoties pa logu un ieraudzījis mūs,- nosūdzēt savam mentoram, Institūta dedžurantam, vai vēl baisāk,- direktorei. Ar viņu es vairs nevēlos saķerties un zinot viņas plānus,- to negribēšu vēl ilgi. Mēs esam nonākuši pie lielajiem, dzelzs savītajiem vārtiem, kuri kā nepārpeldama siena atdala Institūtu no blāvajiem kapakmeņiem un skulptūrām, kas šķietami dzīvo paši savu dzīvi. Man vēljoprojām moka jautājums, kamdēļ pie skolas vajadzētu kapsētu, bet izdomāju to pajautāt atpakaļceļā.

- Pāri. - Adena pieliekusies man pie auss klusi nočukst un norāda uz vārtiem. Sākumā nesaprotu par ko viņa runā, bet veroties Kameronā, es beidzot saprotu. Zēns iznesīgi ātriem, veikliem soļiem, ķeroties pie dzelzs rakstiem kāpj augšup pa vārtiem. Šķiet, ka tas viņam nesagādā nekādas grūtības. Nonācis vārtu augšgalā, viņš atspiežās pret melnā marmora enģeļa galvu un ieliecies ceļos,- lec. Viņa garie, dredos pītie mati leciena laikā, kavējas gaisā un cenšoties noturēties, dejo līdzi vējam. Pēc Kamerona seko Adena, viņai netraucē ne īsie, aukstajā vējā plandošie svārki, ne izaicinoši augstās augstpapēžu kurpes. Viņa mierīgi pieķerās pie vārtu rotājumiem un iznesīgām kustībām, vienā mirklī ir augšā. Apjaušot, ka arī man tas būs jādara, pār manām lūpām izspraucās skaļa, saraustīta izelpa un pārvērtusies par sasalušu elpas mutuli, klusi pazūd tumšajās debesīs.


- Nebaidies, es tevi noķeršu. - Melvins izdzirdējis manu elpu mierinoši nočukst. Es vēlos pateikties, bet rīkle un lūpas ir sasalušas un pār tām nāk tikai ledaina, sastingusi elpa. Klusi pievirzos tuvāk zēna aukstuma drebošajam augumam un saņēmusi viņa ledaino plauksti, maigi to saspiežu savējā.

- Ātrāk. - kautkur tumsā, aiz lielajiem dzelzs vārtiem pazib Adenas balss. Melvins skaļi norijis siekalas un atrāvies, neatskatoties neveikli ieķerās vārtos un lēnām liek kājas uz dzelzs balstiem. Viņa pievilcīgie, maigi rudie mati mirdz starp tumsu, melnā, no Kamerona paņemtā ādas jaka viegli plīvo vējā. Viņš jūtās neveikli, bet to neizrādot tiek līdz augšai un nevilcinoties ielec tumsā. Kautkur dūmakā atskan viņa aizturētā sāpju izelpa.

- Aiziet, Stella. - aiz tumsas aizskara sadzirdu Melvina kluso balsi. - Tas nemaz nav tik traki. - aizvērtām acīm tuvojos vārtiem un ieķerusies cenšos kaut kur likt kājas. Dzelzs ir raupja un rokas nepamatoti sāp. Klasiskās, augstās augstpapēžu kurpes nepalīdz, aizturot vēlmi tās nomest, es attālinos no zemes. Es esmu tik augstu. Zem kājām ir pilnīga tumsa. Virs galvas mūžīgs tukšums. Pēc šķietami vairākām stundām es beidzot nonāku augšā. Manas plaukstas sāpīgi sūrst.

- Melvin. - par spīti sāpošajam kaklam, nočukstu pretī biezajai miglai un ieliekusies drebošajos ceļos,- lecu. Es lidoju pretī vējam un jūtos tik brīvi. Kaut arī bailes kutina krūšukurvi, es adrenalīna iespaidā klusi iespiedzos un atdarinot enģeļa spārnus, viegli ieplešu rokas. Piezemējoties es viegli ieguļos kāda rokās. Man pretī verās Melvina bālie vaibsti. - Paldies. - ar lūpām izeidoju vārdu un atkārtoti iesmejos. Melvins ir dīvaini stiprs, varbūt tas vienkārši ir pārvērtību blakusefekts, bet viņš spēj mani noturēt ar vārdos neizsakāmu viegumu. Dīvaini.

- Kā mēs izkļūsim no Institūta, ja tā teritorijai visapkārt stiepjās elektisks vairogs. - kad jau kādas piecas minūtes esam gājuši gar pelēkajiem, nebeidzamajiem kapakmeņu klājumiem, es attapusies jautāju.

- Te nu, tu kļūdies, - Adena apmierināti iesmejās. - Vairogs tiek pārtraukts pie kapsētas vārtu līnijas, bet par to zinām tikai mēs un tas dod mums priekšrocības izkļūtu un iekļūt, kad vien mēs vēlamies. -

Kamēr es apdomāju tiko dzirdēto informāciju, Melvins klusi ierunājās. - Bet kāpēc pie Institūta ir vajadzīga kapsēta? Tas liekās tik neloģiski. -

- Tā ir dēļ tiem kas neiztur pārvērtības. - Kamerons iesāk.

- Daudzi kuri nav gatavi vienkārši noasiņo. Viņu organisms atsakās no šī visa un tad viņi nonāk šeit. - Adena turpina un norādīdama uz kādu jau sadrupušu kapakmeni, sāji iesmejās. - Varbūt kādu dienu, tā būšu es. -



~ ~ ~



Kādas ir jūsu domas? Man turpināt?