12. nodaļa
Mēs nosēdējām kamerā pāris stundas, es šo stundu laikā centos izkausēt restes, bet tas man neizdevās, jo trūka enerģijas. Sets un Lucifers bezcerīgi lūkojās manos centienos, Lucifers pats būtu visu cietumu izkausējis, bet viņa rokas bija iekaltas sudrabā, tā kā viņam smaga cīņa bija pat elpas ievilkšana. Setam, par spīti tam, ka viņa tēvs ir pats velns, spēja manipulēt ar uguni nepiemita.
Es atkal sakļāvu pirkstus ap restēm un savilku pieri grumbās, metāls zem maniem pirkstiem sakarsa, bet tas arī bija viss. Ja man pietiktu enerģijas, es tās izkausētu viens un divi, bet tā kā enerģija bija ierobežota, es panācu vien to, ka no maniem spārniem sāka krist spalvas, tā notiek ja enerģijas daudzums sāk palikt kritisks.
Sajutu rokas uz saviem pleciem, tas bija Sets.
- Nepārpūlies, tev trūkst enerģijas.
- Tu tā domā? – sarkastiski novilku un saļimu zemē.
- Jā, lai cik dīvaini tas neliktos, - Sets atteica un apsēdās man blakus.
- Jums, dieviem, gan ir labi, enerģija no visuma, grābjat cik gribat un dzīvojat cepuri kuldami, - rūgti atzīmēju.
- Tā nu tas ir, - Sets noteica un nokāra galvu.
Es saritinājos un centos atslēgties, lai gan dēmoniem miegs nav nepieciešams, mēs varam gulēt un sapņot. Protams, tas neatjauno enerģiju, bet tomēr nedaudz atslābina.
Pamodusies attapos, ka mana galva atrodas Setam klēpī un ka viņš izklaidīgi glāsta manus matus. Lucifers joprojām bija atbalstījies pret sienu tādā pašā pozā kā tad kad es iemigu, Sets joprojām sēdēja man tieši tāpat kā tad kad es aizmigu.
- Jūties labāk?
- Nē, joprojām draņķīgi, - atteicu un piecēlos kājās, spārni bija nežēlīgi nospiesti, tāpēc es tos izpletu cik vien šaurajā kamerā bija iespējams, - Set, tu taču esi haosa dievs, tu vari šejieni nopostīt līdz ar zemi, - ieteicos kad biju atkal apsēdusies.
- Nē, redzi tas ir sarežģīti, šo vietu ir cēluši dēmoni un velni, tas nozīmē ka tikai viņi var šo vietu izpostīt. Tieši tāpēc eņģeļi neko ellei nav nodarījuši, viņi to vienkārši nespēj. Arī dievi nav spējīgi kaut vāzi šeit saplēst, - Sets atteica un palūkojās uz Luciferu.
Pēdējais tīrasiņu velns tagad izskatījās pēc nelaimes čupiņas, viņa roku dzelži bija uzsūkuši visus viņa spēkus un tagad Lucifers bezcerīgi vērās tālumā.
- Kaut te būtu kaut viens enerģijas avots, - bezcerīgi nomurmināju.
- Īstenībā, te ir... nezinu vai prefekts, bet tomēr enerģijas avots, - Sets klusā balsī, it kā kaut ko apjaušot ieteicās, - Nu, bet, protams! Kā es par to neiedomājos agrāk!?
Es uz viņu paskatījos ar „tu esi jucis” skatienu.
- Es! Es esmu enerģijas avots, mani tu nevari izsūkt tukšu, jo mana enerģija atjaunojas! – Sets līksmi smaidot mani uzlūkoja, arī Lucifers pacēla galvu un viņa acīs samanīju cerību.
- Labi, bet tas sāpēs, - noteicu un noliecos pie viņa.
Es sajutu dieva gaišo, spēcīgo enerģiju un nespēdama rimties uzņēmu to sevī, tik lieliski jau sen nebiju jutusies. Es atvēru acis un palūkojos uz Setu kas ieinteresēti lūkojās man acīs.
- Zini, tas bija kaut kas interesants, - viņš noteica un žirgti pieleca kājās. Es viņam sekoju un nedaudz grīļodamās devos Lucifera virzienā.
Pieliku roku pie sudraba roku dzelžiem kas saistīja elles valdnieka rokas. Metāls šaušalīgi dedzināja, bet es tam liku pretī savu uguni ko mantoju no saviem senčiem, velniem un dēmoniem. Roku dzelži izkusa un Lucifers jau sāka izskatīties labāk, viņa nobālusī seja sāka atgūt krāsu un acis melni spīdēja.
- Un tagad mīļie bērni, - Lucifers nostājās iepretim restēm, - labākā daļa.
Viņš piekļāva rokas pie metāla un tas plašā aplī sāka krāsoties sarkans un palēnām izkust. Pēc pāris sekundēm restēs bija izkusis caurums, pa kuru viegli varētu izspraukties pat plecīgs liela auguma cilvēks vai dēmons. Par tādu uguni kādu vadīja Lucifers es varētu tikai sapņot.
Izgājām gaitenī un tur priekšā, kā jau bija sagaidāms, bija eņģeļu cīnītāju bariņš. Visi trīs saskatījāmies un pasmīnējām. Lucifers nevērīgi pacēla roku un no lāpas izšāvās uguns siena, kas sadedzināja visu savā priekšā, arī eņģeļus.
