10. nodaļa
Mājā bija iestājies nosacīts miers, Loki kopā ar Setu urbās senā literatūrā lai izdibinātu vai dēmonus ir iespējams pakļaut, Karo un Beāte mūžīgi kaut kur nolīda un mēs četri, Oktāvija, Natālija, Rodžers un es, nodarbojāmies ar dvēseļu atbrīvošanu. Lai gan arī Karo būtu mums jāpalīdz, viņš allaž kaut kur nolīda un nebija atrodams.
Bija jauka pēcpusdiena, mēs bijām atgriezušies no darba nedaudz agrāk un mūs pagodināja pats Lucifers. Viņš ieradās šeit jo bija uzzinājis, ka Sets ir šeit, Lucifers mums pateicās par dvēseļu atbrīvošanu, apvaicājās kā iet ar literatūras tulkošanu un pastāstīja, ka aizvien atbrīvojot dēmonus.
Lucifers pacēla melno vaļīgo kreklu un parādīja sānu, tur bija gara, sārta vāts ko acīmredzot iecirtis eņģeļa zobens, jo tā bija vismaz pāris dienas veca, bet nebija pat sākusi aizvilkties.
- Loki, vai varu palūgt kādu līdzekli pret šo?
- Jā, protams, - Loki sāka rakties pa skapi kas stāvēja istabas stūrī, pāri viņa plecam samanīju pudelīšu rindas.
- Tagad, lūdzu, nekustieties, tas kādu mirkli sāpēs, bet pēcāk pāries, - Loki izvilka no pudelītes aizbāzni un sāka uzmanīgi ar vates pikucīti apstrādāt ievainojumu elles valdnieka sānā.
Lucifers ievilka elpu un sakoda zobus, lai gan viņš bija pēdējais tīrasiņu velns, viņam tomēr sāpēja. Kad procedūra bija galā Lucifers uzmanīgi nolaida kreklu un palūkojās visapkārt.
- Esmu dzirdējis, ka bez jums darbojas vēl vairākas dēmonu kopienas, kas atbrīvo dvēseles, tā kā ārpasaulē dēmonu pagaidām pietiek kāds varētu sākt palīdzēt man ar dēmonu atbrīvošanu ellē? - tagad viņš vērsās pie manis, - Arabella, jūs taču esat viena no prasmīgākajām dēmonēm, jūs varētu man palīdzēt.
Es novērsos no elles valdnieka un palūkojos uz pārējiem, mani taču vajadzēja šeit. Kamēr es mocījos pārdomās Lucifers sāka Seta pierunāšanu un galu galā viņa dēls tomēr piekrita.
- Nu? Kā tad būs? – Lucifers ar savām melnajām acīm ieskatījās manās zaļajās.
- Labi, es piekrītu, kad sāksim?
- Lieliski, lieliski, - Lucifers nomurmināja, - šonakt, es pēc jums atgriezīšos vakarā, uzvedieties labi!
Elles valdnieks izvilka pudelīti ceļošanas šķidruma, un ielecis caurumā kas parādījās dzīvojamās istabas grīdā, pazuda.
Sets palūkojās uz mani ar niknu skatienu un pirmajā mirklī es apmulsu, viņš pamāja ar galvu uz ārdurvju pusi un mēs izgājām uz ielas.
- Kas tev lika piekrist!? – Sets man uzbruka tik pēkšņi, ka es tikai vēros viņam pretim un centos nopurināt pārsteigumu.
- Vai tu maz zini kas ellē notiek? Muļķe, tevi tur stīvu pataisīs, - Sets turpināja ārdīties.
Pēkšņi es jutos tik saniknota kā vēl nekad, es viņu satvēru aiz pleca un pagriezusi pret sevi, aiz kakla pacēlu virs zemes.
- Nemāci mani, nenorādi man ko darīt un...
Tālāk par šiem vārdiem es netiku, Sets divās sekundēs atlauza manu satvērienu un tagad es biju tā, kas spirinājās sprīdi virs zemes.
- Un kas? Es tagad varētu tavu kaklu salauzt trīs vietās, zini kāpēc es to nedaru? – Sets pasmīnēja.
- Tāpēc, ka tev trūkst drosmes, - es izsēcu ar rokām cenšoties atlauzt viņa pirkstus kas cieši turēja manu kaklu.
- Tāpēc, ka man rūp kas ar tevi notiek, samierinies, - Sets mani nometa zemē un iegāja atpakaļ mājā.
Es centos atgūt elpu un aptvert to ko pats Haosa dievs man tikko bija pateicis. Iespējams man būtu jājūtas glaimotai, bet viss ko es jutu bija bezgalīgs pārsteigums.
