Nezinu vai kādam tas maz interesēs bet nolēmu piedāvāt jums izlasīt vienu no saviem īsajiem stāstiem.
Stāsts rakstīts absurdā formā un cilvēkiem kas ir pārāk nosliekušies uz relģisko pusi lasīt nemaz nav ieteicams, jo tai kā vienmēr tiek veltīts liels daudzums sarkasma. Ja interesē var arī apskatīt manu blogu : http://mattressfromhell.blogspot.ie/
Pašnāvība Paradīzē.
Man grūti noteikt precīzu laiku, kas pagāja līdz nonācu līdz šim secinājumam, un galu galā līdz šaj situācijai, bet tā noteikti likās kā mūžība.Par cik laiks šeit nerit tāpat kā uz zemes, tie varēja būt gadi vai dienas bet tas nav svarīgi. Fakts ir tāds, ka pirms kāda laika atdevu galus, vai kā tradicionāli tiek teikts, nomiru un nonācu paradīzē.Sākumā jau viss bija skaisti. Neviena rūpe, ne raize. Pilnīga mūžīga svētlaime. Apkārt lidinājās puskaili enģeļi, priecīgi smaidot, vicinot savus baltos spārniņus un spēlējot savas dievišķās arfas. Kad sagribējās ēst vai dzert, ap tevi salidoja vesels bars mazu tuklu spārnotu bērneļu ar pārpilnības ragiem rokās, un piepildīja tevi ar ambroziju.Gluži kā baložu bars autostacijā, vienīgā atšķirība bija tā ka viņi bija barotāji un tu biji barojamais.Visi debesu iemītnieki uz savām sejām nēsāja bezgalīgus smaidus, visi slīka pārlaimībā. Arī es.
Tā tas turpinājās labu laiku. Viss ko es darīju bija zvilnēšana uz mākoņa. Es jutos laimīgs un ar pēcdzīvi biju pilnībā apmierināts.... gandrīz vienmēr. Tomēr pa laikam manā prātā iezagās tāds kā dziļi apspiests izmisums, tāda kā apātija. Bet tad tikai atlika uzsaukt kādam no spārnotajiem, un shis viens divi bija klāt un gatavs kautvai uz galvas nostāties lai liktu tev pasmaidīt. Ipašos gadījumos tika pat izsaukti īpaši enģeļu klauni, kas bija spējīgi uz veselu lērumu dievišķu triku.Reiz es tādam pajautāju vai viņš nevarētu pārvērst ūdeni vīnā, taču par atbildi saņēmu, ka tā vis cauri neiešot, jo šis triks esot ekskluzīvi pieejams tikai pašam pestītājam un viņa dēlam, un audienci ar viņiem noorganizēt iespējams neesot.
Tā es turpināju savas bezrūpīgās dienas zvilnot te uz viena, te otra mākoņa. Ar laiku mākoņi palika arvien cietāki un cietāki, enģeļu arfas manās ausīs sāka izklausīties kā pastardienas bazūnes. Mani pārņēma nepārvarama velme kautko darīt, taču darīt ko nebija.Varēja tikai zvilnēt un piepildīt sevi ar ambroziju un debessmannu, kas man tikai vel vairāk lika ilgoties pēc kautkā vairāk.Mana garlaicība sāka pāraugt izmisumā un mans izmisums depresijā.Es nonācu pie vienīgā saprātīgā lēmuma, pie kura nonāktu ikviens kas atrastu sevi manā situācijā. Proti - jādara sev gals.
Bet šeit es saskāros ar problēmu. Man ilgi nācās prātot kā, tīri tehniski lai sev padara galu. Viss, kas bija man apkārt bija muļķu drošs. Nebija tiltu no kā nolēkt, nebija ieroču, nebija pat parasta maizes naža ar ko pārcirst vēnas. Nemaz nerunājot par virvi kurā pakārties, ja arī tāda atrastos tad vistivamāk nebūtu kur to pakārt.
Šis jautājus nu pārņēma vissu manu eksistenci.Es ķlūvu apsēsts un zināju ka miera nebūs līdz radīšu risinājumju. Tā nu es ņēmos prātot , visi tradicionālie veidi bija izslēgti. Nošauties un nodurties nevarēja, nebija ar ko. Pakārties varētu enģeļu arfu stīgās, ja tās sasietu kopā labi garas, bet joprojām problēma būtu atrast kur pārmest virvi jo ēku vai koku debesīs nebija. Nolekt no mākoņa arī nebija iespējams, jo tiklīdz kā gribēji iekāpt kādā neaizsegtā debesu pleķītī, kā škidra migla zem tevis materializējās jauns mākonis. Kad debesis tika radītas, šī funkcija bija ieplānota vienīgi ērtības labad, lai kāds nejauši nenoveltos no mākoņiem. Nevienam ne prātā nenāca ka kāds varētu labprātīgi gribēt nolēkt no debesu valstības pašiznīcināšanās nolūkos.
Bet es acīmredzot biju savādāks, visa mana eksistence nu balstījās idejā - atrast veidu kā beigt savu eksistenci. Mana pēcnāve kļuva par absurdu un beidzot ieguva jēgu.
Domāju - cik ilgi nezinu, līdz brīdim kamēr man atausa ideja. Ir jāmēģina noslīkt. Protams tā nebūtu parasta noslīkšana upē vai izlietnē, tas ne tuvu nebūtu tik vienkārši, bet tas nevarētu būt neiespējami. Es noslīkšu ambrozijā. Es nozagšu vienam no mazajiem tuklajiem enģelēniem pārpilnības ragu, un noslīcināšos, cenšoties visu tā saturu ieliet sevī, kas liktu man aizrīties un manas plaušas lēnām piepildītos ar dievišķo dziru, tādējādi izsaucot pēcnāves nāves stāvokli, ja tāds vispār ir iespējams. Par ko es nebiju īsti pārliecināts, bet vajadzēja mēgināt.
Tā nu kādu vakaru nolīdis kādā klusākā paradīzes nostūrī, pasaucu pie sevis vienu no baložveidīgajiem spārnotajiem izdzimteņiem. Nogaidīju līdz šis pielido pietiekami tuvu, tad saņēmu visu savu spēku un gribu, zvēlu ar dūri pa viņa taukaino seju. Paputēja spalvas un enģelēns gaisā apmeta trīs kūleņus, un piezemējās uz tuvējā mākoņa kur sāka izdvest krācošas skaņas. Nepievērsis tam nekādu uzmanību es steidzos pie raga, kas trieciena rezultātā bija aizlidojis pāris metrus tālāk. Pieskrējis tam klāt, cēlu pie lūpām un ņēmos iztukšot trauka saturu. Pēc kāda nenosakāma laika posma sapratu, kaut kas nav tā kā nākas. Abrozija putas saka plūs lauka pa manām ausīm un degunu, bet beigtāks es nepaliku. Tad es beidzot sapratu, ka tā arī debesīs nekad neesmu elpojis, jo kāda gan vajadzība pēc elpošanas ja esi nemirstīgs. Ja neelpo, tad noslīkt ir visai grūti.
Nu es atkal zvilnu uz mākona prātojot ko nu varētu iesākt lai padarītu sev galu. Sevī kautkur dziļi saprotu, ka tas nav iespējams, nepar velti to sauca par nemirstību. Kaut arī maniem pēcnāves nāves meklējumiem jēgas iespējams nav, tas ir vienīgais kas dod manai nožēlojamai eksistencei pamatu. Kādu dienu es atradīšu veidu kā pielikt tam punktu. Tad es būšu sasniedzis piepildījumu, ko man nespēja dot svētlaime.
