local-stats-pixel fb-conv-api

Elles ērkšķi 455

111 0

Čau!

Pēdējais piliens

Kā pagāja šī diena? Sūdīgi. Tas vēl ir maigi teikts, jo nevaru pat aprakstīt savus „superīgos” piedzīvojumus.

Viss sākās ar to, ka neviens rižo nesodīja. Es teiktu, ka vajadzēja vismaz nosodīt par uzmākšanos, bet neviens pat nereaģēja, ka kaut kas ir noticis. Ieejot ķīmijas kabinetā, uz somas pamanīju lapu ar uzrakstu „SLEPKAVA”. Atminējos, ka man vienreiz to pateica kasiere veikalā, bet nebiju īsti pārliecināta. Mani visu laiku izsauca pie tāfeles, neskatoties uz to, ka neesmu bijusi skolā ilgu laiku. Briesmīgi bija arī tas, ka man somā nebija nevienas grāmatas, ko biju tur ielikusi. Atverot somu, tajā atradu drēbes, kuras no rīta atsacījos vilkt. Visi skolotāji mani sēdināja blakus rižajam. Kad devos sēdēt blakus kādam citam, mani pārsēdināja pie rudā. Un, jā, viņu sauca Arčivalds. Kurš mūsdienās savam bērnam dod tādu vārdu? Es palikšu pie rudā.

Rezultātā es kā dumiķīte stāvēju pie tāfeles, gaidīdama, kad skolotāji pacietīgi diktē, kas jāraksta. Viņi uz mani skatījās ar ļaunuma pilnām acīm, tas man uzdzina zosādu. Tik ļaunas acis.

Pusdienās rudais burtiski uzlidoja man virsū ar visām savām pusdienām. Kartupeļu biezenis izšķīda pa manu krekliņu, un piens izmērcēja mani pilnībā. Kāda velna pēc, viņam vajadzēja lielo glāzi piena?! Tualetēs pārģērbu mammas sagādāto apģērbu. Viņa panāca savu.

Katrā gaitenī bērni sačukstējās, slepus uzmezdami man niknuma un baiļu pilnus skatienus. Visi mirušie bija mani draugi. Visi. Daudzi bija padzirdējuši arī par Luīzi. Es klusēdama vilkos pa gaiteņiem, nepadodamās mātes iegribām. Es centos būt stipra, lai arī izmisuma asaras bija tur pat acu kaktiņos. SLEPKAVA. SLEPKAVA. SLEPKAVA. Vārdi sekoja katram manam solim. Un es arī sāku justies tāda, jo manas eksistences dēļ mani draugi bija miruši.

SLEPKAVA.

***

Tētis bija jau mājās un gaidīja mani.

-Tev jauns stiliņš? – viņš pajautāja ar skumju pieskaņu balsī.

-Mamma, - atteicu.

-Mammai slimnīcā ir labāk, bet viņai ir šoks. Luīze neko nesaka un neēd, - tētis nesaprata mani. Viņš bija domājis, ka prasu, kā iet Luīzei.

-Ne jau tas. Mamma, - uzsvēru uz vārda mamma.

-Nu jā, par to arī es gribēju parunāt, - man nepatika tonis, kādā viņš to pateica. Tēta skatiens bija piekalts zemei.

-Kas ir? Varbūt tu man beidzot tici pēc tā, kas notika ar Luīzi? – neticīgi jautāju.

-Noliec somu, mēs brauksim pie psihologa, - viņš klusi noteica. Tētim bija kauns man ko tādu teikt. Labi. Lai jau ir. Nometu somu uz dīvāna.

-Braucam, - ledainā balsī teicu. Viņš neticīgi pacēla acis, gaidīdams, ka es iebildīšu. Ja reiz viņš gribēja, lai man sāk skalot smadzenes, tad lai jau skalo. Es tāpat esmu tuvu uz sabrukšanas robežas, esmu pārcietusi tik daudz, ka neviens muļķis man neko vairāk nevar izdarīt.

***

-Kas jūs nomoka Ketrīn? – psihologs man pajautāja sausā balsī. To droši vien viņš jautā katram, ka šī frāze gan jau ir iekodēta viņa smadzenēs. Runātājs ir vīrietis ar augstu pieri, brillēm uz deguna. Viena uzacs viņam ir pacelta, jautājoši veroties manī. Kartiņa uz zilā džempera vēsta, ka viņu sauc J. Prūvers.

Sēdēju mīkstā ādas krēslā, cītīgi skatīdamās vīrieša acīs, kas novērsās no manām. Es pati jutu, kā neapmierinātībā un slēptās dusmās liesmo mans skatiens.

-Mamma, - vēsi attraucu.

-Kā sauc jūsu mammu? – viņš ikdienišķi jautā, lai vedinātu mani uz sarunu. Vismaz viņš bija palūdzis tēti mūs netraucēt.

-Kuru? – pavīpsnāju.

-Nu tavu mammu, - viņš nesaprot, ko es ar to domāju.

-Vēl dzīvo vai mirušo? – jautāju, likdama uzsvaru uz „vēl”. Neesmu pārliecināta, vai Luīze spēs izdzīvot ar domu, ka pastāv spoki. Visticamāk, viņa nonāks psihiatriskajā klīnikā.

-Tev ir pamāte?

-Nē.

-Paskaidro, ko tu domāji, ka tev ir divas mammas, - Prūvers mani mudināja.

-Mirusī mani ir apsēdusi, un dzīvajai viņa lika mirt, - atteicu, vērodama psihologa reakciju. Taču seja palika mierīga, jo viņš jau laikam bija pieradis pie visādiem trakajiem. Sīkajiem jau bieži ir iedomu draugi.

-Njā. Ko tev dara mirusī māte? – viņš jautā un es parādu savas rokas, vīrietis kaut ko pieraksta uz lapas.

-Vēl viņa mani sit, nogalina manus draugus. Esat taču dzirdējis par mirušajiem pusaudžiem? Visi viņi bija mani tuvākie draugi. Vienu draudzeni es glābu, bet viņa arī mani pameta, - skaidroju, - katru nakti redzu murgus, kas dara man sāpes, māte mani ienīst, jo es esmu viņas nāve. – Psihologs visu laiku kaut ko raksta.

Pēc garām sarunām, kur es stāstu par pēdējo nedēļu notikumiem, psihologs iedod man lapiņu. Tā ir recepte zālēm.

-Nevajag sevi vainot mātes nāvē. Un nevajag sevi sodīt par to, ko neesi izdarījusi, - viņš paskatās uz manām rokām, - tava mamma ir tavs iedomu tēls, ar kuru tu esi cīnījusies visu mūžu. Bet tu taču tagad zini, ka tava mamma nav mirusi, vai ne? Padzer šīs zāles kādu mēnesi, kas ļaus tev nomierināties, tiesa tās ir stipras, bet tās normalizē smadzeņu darbību. Māte ir tavs iedomu tēls. Viņa neeksistē.

-Paldies, - vārīdamās dusmās nosaku un izeju no sīkā kabineta, kas ož pēc citroniem. Tētis mani jau gaida, viņš vēl ieiet pārmīt pāris vārdus ar psihologu.

***

Iegāžos gultā ar zāļu pudelīti rokās. Zāles? Viņi domā, ka zāles man palīdzēs pret rēgu? Jau vairākas reizes es pārliecinājos, ka viņa ir reāla. Esmu pārliecināta, ka tētis arī to zina. Viņš vēl cenšas izspiest, kas notika ar Luīzi. Viņš varētu man noticēt, taču negrib pieņemt, ka rēgi eksistē.

Acīs sakāpj asaras. Neviens man netic, neviens negrib man ticēt. Psihologs domāja, ka es graizos, to es zināju, skatoties uz viņa acīm. Visu zinošais skatiens – blefi. Viņš tikai pieņēma savus pieņēmumus, pat neklausoties manī. Viņš ignorēja manus pierādījumus. Viņam bija vienalga. Viņam vajadzēja tikai naudu par stundu garo konsultāciju. Man no acīm neizzūd viņa viszinošā seja, kas valdās, lai nesmietos par pieaugušu meiteni, kas tic spokiem.

-Es gribu, lai viņš tic, es gribu, lai izdziest viņa pretīgais smaids no lūpām, - negribot, man no mutes sprūk vārdi. Kad tie jau ir izskanējuši, man pārskrien auksti drebuļi.

Viņš noticēs, tici man mīlulīt. – Balss skan ar metālisku dzirksti. Vienā mirklī es gribu mammu apturēt, taču man ir pilnīgi vienalga. Es gribu, lai man tic.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-46/640495

111 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Tātad, mamma grib padarīt meitu ļaunu! Hm.. Intriģējoši. Manuprāt, stāstā pietrūkst Sema. Bet prieks, ka mamma ir parādījusi savus nadziņus un radziņus :D Malacis, malacis!

2 0 atbildēt

un šodienai velvienu!!!emotion

1 0 atbildēt
veel!!! ;3
0 0 atbildēt
Vēl!!!
0 0 atbildēt