local-stats-pixel

Elles ērkšķi 166

129 0

Čaviņas! Kā jau teicu, māte ir atpakaļ un sāk izpaust savu ļaunumu. Vērtējiet un komentējiet! Man tas ir svarīgi! Baudiet! emotion

Pirmsnāves vēstule

Ar Semu klusēdami iegājām manā istabā.

-Paldies, ka šodien biji man blakus, - klusi noteicu.

-Nav par ko. Es mūžīgi būšu tavs parādnieks, tu vari man lūgt, ko vien vēlies, jo es te esmu tikai kā traucēklis,- Sems teica un iegāzās savā matracī.

-Jau nez kuro reizi es saku, ka neesi traucēklis, - atbildēju un nekautrēdamās aši pārvilku mājas drēbes, Sems sekoja manam piemēram. Sasēju matus nekārtīgā copē un apsēdos gultā. Puisis kārtīgi nopētīja manu grāmatu plauktu un, izņēmis grāmatu zilos vākos, sāka to lasīt.

Mēs vienojāmies, ka Mišelas dienasgrāmata un vēstule paliek pie manis, jo Leila pagaidām negribēja kavēties atmiņās, tas viņai būtu pārāk sāpīgi. Es palasīšu dienasgrāmatu, kad saņemšos. Pašlaik ar trīcošiem pirkstiem atvēru aploksni un izņēmu rūpīgi salocīto papīra lapu. Man bail to vērt vaļā, bet man ir jāzina – kāpēc? Ja reiz uz tās bija mans vārds, un tā bija noslēpta, tad Mišela zināja, ka es to atradīšu, nevis viņa man pati to iedos. Kaklā iestrēga kamols, Mišela zināja, ka tad, kad lasīšu vēstuli, viņas vairs nebūs.

Atlocīdama papīra lapu, ieraudzīju Mišelas rokrakstu, kas allaž bija rūpīgs un perfekts, bet tagad tas bija nekārtīgs. Mana sirds joņoja. Es reizē gribēju uzzināt, kas tik svarīgs man jāuzzina, bet reizē es gribēju paņemt un sadedzināt vēstuli.

Es saku lasīt.

„Ketrīn.

Piedod man, ja vien spēj. Es nevēlos, lai tu, Leila vai vēl kāds cits mans mīļais mani ienīst par to, ko nodarīju sev un citiem. Es vēl nezinu vai nokļūšu ellē vai debesīs, bet ceru, ka nepalikšu uz vietas. Iespējams, tas būtu forši, bet man ir bail palikt šeit.

Man ir mežonīgi bail.

Gribu, lai mana dienasgrāmata paliek pie tevis, vispār, izķeksē visu, kas ir manā slēptuvē. Tu saglabāsi manus noslēpumus un dārgumus labāk nekā Leila. Ak, mana aizmāršīgā draudzene! Ceru, ka viņa neapvainosies.

Nekad nebiju iedomājusies, ka rakstīšu savu pirmsnāves vēstuli, zinot, ka manis tūlīt vairs nebūs, taču es neredzu citu variantu.

Es nezinu, kāpēc VIŅA ieradās pie manis? Izlasi dienasgrāmatu, tad tu sapratīsi vairāk, bet domāju, ka pati jau zini, ka nav labi. Tava mamma ir ļauna, un man ir bail no VIŅAS. VIŅA dara man pāri, es vienkārši vairs nevaru izturēt. VIŅA man neatbild, tikai sāpina.

Tev un taviem mīļajiem draud pamatīgas briesmas.

Piedod, bet es nevarēju vairāk izturēt. Samīļo Leilu, pasaki, ka mīlu viņu. Dieva dēl, sargā Leilu, jo tā ragana neapstāsies. Es nezinu, ko VIŅA grib, bet VIŅA ir ļauna.

Mīlu, Mišela.”

Es nenovaldīju asaras. Mana māte piespieda Mišelai mirt. Manā uztverē viņa nogalināja Mišelu. Mana mamma...

Sarāvos kamoliņā un pie sevis šņukstēju. Kāpēc? Kāpēc...

Sajutu siltas rokas apvijamies sev apkārt. Sems. Nesapratu, kāpēc es sevi viņa acīs padaru vāju, kāpēc ļauju, lai mani žēlo? Saltas tirpas izskrēja man cauri. Tagad ar vilni mācās virsū bailes. Gars. Kur lai no tā paslēpjas? Mana mamma var doties visur, kur vien vēlas. Var nodarīt pāri daudziem, to skaitā Leilai. Klejs... Viņa bija vainīga arī pie Kleja nāves, to es zinu. Iespējams, Klejs bija atstājis pirmsnāves vēstuli man, bet vecāki to atraduši un uzskata mani par vainīgu. Nezinu, ko viņš tur varētu būt sarakstījis. Mana māte ir viņu iespaidojusi. Ja viņa nogalina manus draugus, tad, kādi plāni viņai ir attiecībā uz mani?

Tam ir jādara gals. Man ir jāatrod veids, kā viņu apturēt, pirms miruši visi man tuvie cilvēki un es... Vispirms sākšu ar pirmo pavedienu mīklas šķetināšanā – Mišelas dienasgrāmatu. Pie sevis klusi pasmaidīju, ka būšu tagad detektīvs, bet, apzinoties lietas būtību, man smiekli nenāca.

Taustījos pēc dienasgrāmatas, bet tās nebija, tur, kur biju to nolikusi.

-Sem! – neapzināti iesaucos.

-Kas?

-Kur ir Mišelas dienasgrāmata? – satraukti jautāju, izlocīdamās no viņa tvēriena. Vandījos pa gultu, meklēdama to. Tās nebija arī zemē. Sems arī it kā kaut ko meklēja. Es gribēju, lai viņš atrod. Manīju, ka viņš aplam nesaprot, kāpēc es te ārdos, bet viņš nesaprata arī lietas nopietnību, ka uz spēles ir liktas cilvēku dzīvības.

Bēniņos, kaut kas smagi nobūkšķēja, kaut kas apgāzās un saplīsa.

VIŅA.

Tā sacīja mana priekšnojauta, es zināju, ka viņa ir tur augšā.

Nevilcinoties, kamēr neesmu no bailēm ielīdusi skapī, metos uz bēniņiem. Sākumā bija jāatver durvis, tad jāuzjoņo pa kāpnēm. Šoreiz vairs nekas nelikās baiss un biedējošs, pat kāpnes nešķita ļodzīgas, jo ķermenī plosījās adrenalīns.

Taisni man pretī, starp sagāztām veco drēbju kastēm, zemē mētājās zilā dienasgrāmatiņa. Daudz nedomājot, metos pie tās un satvēru, piespiedusi cieši pie krūtīm.

Mani pārņēma neliels atvieglojums, bet tas nebija uz ilgu, jo sajutu aukstus plaukstu pieskārienus sev uz potītēm un nogāzos gar zemi. Pavēru acis apkārt, telpā biju viena, bet jutu VIŅAS nolādēto klātbūtni. Vienīgā doma – man jānosargā dienasgrāmata.

Pēkšņi stingras rokas mani apsvieda uz muguras, bet sev pretī nevienu neredzēju. Dienasgrāmatiņu spiedu sev cieši klāt. VIŅA to nedabūs.

Labajā delnas virspusē iecirtās asas sāpes. Pamanīju asinis. VIŅA centās izraut dienasgrāmatu man no rokām, tas man lika sakļaut pirkstus vēl ciešāk, kas bija kļuvuši glumi no asinīm. Sāpes atkārtojās otrā rokā.

-Sem! – Kliedzu no visa spēka un sāpēm. Dzirdēju, kā Sems kliedz kaut ko pretī, dzirdēju, kā durvis tiek bezprātā raustītas.

-Tās ir ciet! – sadzirdēju Sema vārdus caur saviem kliedzieniem. Spiedu dienasgrāmatiņu ciešāk. Sāpes bija briesmīgas, bet briesmīgāk būtu zaudēt atmiņas par Mišelu. Tā daļiņa man bija jāsaglabā. Un man bija jāuzzina, ko māte nodarīja Mišelai.

Nu jau manas rokas tika nepārtraukti graizītas kā ar žiletēm, visur bija asinis. Galvā skanēja mātes balss. Centos to ignorēt, jo viņu ienīdu. Tagad vēl uzstājīgāk sāka skanēt viņas dungošana. Tā bija kāda baisi lipīga melodija.

-Sem! – vēlreiz kliedzu, lai nebūtu jāklausās viņas balsī.

Jutu, kā no sāpēm sāk zust samaņa. Galva griezās, es nedzirdēju vairs pati savus kliedzienus. Man bija bail pazaudēt dienasgrāmatu. Pēdējais, ko izdarīju pirms iegrimu tumsā – saspiedu dienasgrāmatu pēc iespējas ciešāk un pēc iespējas tuvāk krūtīm.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-17/636497">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-17/636497

129 0 6
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

ātrāk nākamo! tik ļoti interesanti lasīt, ar nepacietību gaidu! emotion

0 0 atbildēt
Baigi atgādina shausmeni mama
0 0 atbildēt

kad būs nākamā? ^^emotion

0 0 atbildēt
Nu tajaa shausmenee bija divas mazas meiteniites, kuraam teevs nosita mammu un aizbeega. Nonaaca ar abaam meiteniiteem mezaa kaut kaadaa pamestaa maajaa. Vinjsh gribeeja noshaut savu vecaako meitinju bet kaut kaads radiijums aizvilka to teevu prom un taa arii neparaadiijaas. Taas chikas tu nodziivoja piecus gadus bet vinjas atrada. Vinjas nosauca to radiijumu par mamu. Vinjas adopteeja to meitenju teeva braalis ar draudzeni. Vinjas ljoti baidiijaas no vinjas. Bet vieglaak buutu ja tu vnk noskatiitos traileri. ;)
0 0 atbildēt