Sveiki, šajā sniegoti ziemīgajā dienā, kad aiz loga sniega krājumi aizvien pieaug. Tā nu es sēžu mājās un rakstu 
Mišelas istaba
Mišelas nelielā, baltā māja vairs nebija saucama par tādu, kur reiz dzīvojusi Mišela. Te vairs neskanēja klavieres, kuras draudzene allaž spēlēja, dzirkstošie smiekli, nebija vairs viņas izmētāto mantu.
Ap lielo galdu sēdējām kādi trīsdesmit cilvēki – ģimenes locekļi un tuvākie draugi. Sems, kas sēdēja man blakus, skaitījās svešinieks, bet viņš bija ar mani. Kreisajā pusē sēdēja Leila, kas bija nolēmusi pievienoties man, bet viņa patlaban knibināja galdauta mežģīnes. Tētis sarunājās ar Mišelas mammu, kura bija zaudējusi visu savu košumu, viņai zem acīm rēgojās tumši loki.
Savukārt man nedeva mieru jautājums, kāpēc lai Mišela izdarītu pašnāvību. Viņas rokas esot bijušas sagraizītas ar no pleciem līdz pirktu galiņiem. Rētas bijušas dziļas, to man stāstīja tētis, bet plašākai sabiedrībai klāstīja, ka Mišela Koula vienkārši izdarījusi pašnāvību. Viņai nebija iemeslu to darīt.
Visi klusēdami ēda.
-Koulas kundze? – es nedroši iejautājos. Sieviete ar sagurušām acīm paskatījās uz mani, kas pauda vien žēlumu, viņa zināja, ka Mišela man ir dārga.
-Drīkst es pakavēšos Mišelas istabā? – jautāju, cerēdama, ka tur viss asiņainais ir aizvākts un pierādījumi savākti.
-Jā, Ketrīn, protams, ka tu drīksti, - sieviete vāri pasmaidīja, valdot asaras.
-Es iešu tev līdzi, - Leila pieteicās. Kad piecēlāmies no galda, pamanīju Sema lūdzošās acis. Es nevēlējos, lai kāds mūs ar Leilu traucē, bet negribēju Semu atstāt starp svešiem cilvēkiem, viņš bija te tikai manis dēļ. Pamāju puisim, lai nāk, redzēju atvieglojumu viņa sejā.
Uz Mišelas istabas durvīm bija salīmētas tūkstošiem uzlīmīšu, uzrakstu, anekdošu. Reiz viņa teica, ka tas ir priekš tam, lai citiem nekļūst garlaicīgi viņu gaidot.
Rokturis no mana rokas svara klusi noklikšķēja. Durvīm atveroties, mani apņēma Mišelas smarža, bet tam klāt jaucās pamatīgs asiņu smārds.
Leila lēnām iesoļoja istabā un apsēdās gultā, uz kuras bija uzklāta pilnīgi jauna gultas veļa, viss bija sakārtots, it kā meitene vēl būtu dzīva. Es pilnībā saprastu, ja Mišelas mamma istabu atstātu tādu kā ir, jo man nākotnē iespējams pat patiktu atnākt un pakavēties atmiņās. Negribu, lai izzūd šī daļiņa no Mišelas.
Leila apgūlās un vienkārši gulēja gultā. Viņai šī noteikti bija trauma. Es nezinu, kā es uzvestos, ja būtu atradusi Mišelu mirušu.
Ar pirkstiem maigi pārbraucu pāri sienām, kuras bija tumši zaļā krāsā, kas radīja iespaidu, ka esmu mežā. Pie viņas galda bija tāfele, pie kuras bija piespraustas mūsu bildes.
Bildes lika man pat pasmaidīt, īpaši tā, kurā mums trijām visas sejas bija notrieptas ar šokolādes kūku.
-Kāpēc jums sejas brūnas? – Sems iejautājās. Es biju jau pieradusi pie klusuma, kas valdīja visapkārt, ka Sema balss šķita neparasta.
-Mišelas dzimšanas dienā mēs spēlējām patiesību vai risku, bet vienmēr, kad mēs to spēlējām, bija jāizvēlas risks. Tā nu uzdevums bija tāds – visām trijām reizē no šokolādes tortes ar muti jānoņem rozītes. Tad vēl nesapratām, kāpēc Mišela arī pati dara uzdevumu, bet to sapratām tad, kad viņa mūsu sejas brutāli iegrūda tortē. Protams, Mišela neizspruka no atriebības, un viņas mamma bija tuvumā, lai to visu nofilmētu. Visa torte tika mums trijām, jo neviens negribēja ēst tādu izķēzītu kūku, - paskaidroju ar rūgtumu balsī.
-Un te? Jūs nebijāt par mazu tiem peldriņķiem? – Sems norādīja uz bildi, kur mēs bijām pie jūras.
-Leila, neatceries, kura paņēma tos peldriņķus? – jautāju guļošajai meitenei, lai viņa neiegrimtu depresijā.
Viņa gausi piecēlās sēdus un vāri pasmīnēja, - Tu pati tos atstiepi. Knapi pēcpuses dabūjām iekšā.
Sajutu, kā piesarkstu, biju aizmirsusi savas izdarības, - Pēc tam mums nācās tos griezt pušu, lai tiktu laukā. Mēs izskatījāmies pēc balerīnām.
Tur bija vairākas bildes no ceļojumiem, izbraucieniem, kopīgajiem pasākumiem, kuros vienmēr kāda no mums izgāzās, un kādai vienmēr līdzi bija fotoaparāts.
Lēniem soļiem piegāju pie viņas brūnajām klavierēm un apsēdos uz mazā, zilā krēsliņa. Sems palika vērot bildes. Uzmanīgi atvēru vāku, kas sedza perfekti balto taustiņu rindu. Es nekad neesmu mācējusi spēlēt klavieres, tāpēc vienkārši ar pirkstu spiedu uz taustiņiem. Kā es ilgojos pēc viņas melodijām, man allaž patika vērot, kā Mišelas pirksti skraida pa taustiņiem. Uz klavierēm vēl stāvēja vecās dziesmu lapas, bet viņa tās izmantoja reti, jo pati varēja sacerēt mūziku pat ķīmijas stundā, spēlēdama uz mēģenēm.
Atminējos par Mišelas slepeno slēptuvi zem grīdas vaļējiem dēļiem. Viņa vienmēr ļāva mums lasīt savu dienasgrāmatu pat tad, kad dusmās bija sarakstījusi par mums sliktas lietas, kuras beigās pārlasot pašām sanāca smiekli. Mēs viena no otras neko neslēpām.
Slēptuve atradās pie viņas skapja. Jutu Leilas un Sema skatienus vērstus uz sevi. Vieta nebija liela, bet slēptuvē varēja noslēpt mazu dienasgrāmatiņu, pāris mazas lādītes ar rotām un slepenām zīmītēm.
Manu uzmanību piesaistīja paša virspusē uzlikta sarkana aploksne. Tai virsū bija rakstīts – Ketrīnai. P.S. Tikai un vienīgi viņai.
Nākošajā nodaļā par sevi atkal liks manīt mammīte 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-16/636261">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-16/636261
