Čaviņa. Mazliet samelojos, ka šī būs nodaļa par Mišelu, šīs ir viņas bēres. Negribējās rakstīt pārāk daudz, nākošajā nodaļā būs vairāk par viņu. Un, jā, šajā nodaļā neviens nerunā. Vēl jau mācos, bet centos panākt sēru noskaņojumu.
Bēres
Svētdiena. Kapsēta. Atvērts kaps. Vaļējs zārks. Bariņš melnās drānās tērptu un raudošu cilvēku. Mišela kā princese visiem pa vidu. Šī bija pirmā diena šajā pavasarī, kad spīdēja saule. Zvirbuļi priecīgi trallināja koku zaros, bet es... es nejutu prieku par pavasari. Dabā varbūt bija pavasaris, bet ne manā sirdī, jo tā tagad šķita auksta kā sasalusi. Viss šķita kā ļauns murgs, kā nerealitāte, kā neīsta dzīve. Tas vienkārši nevarēja notikt.
Mans skatiens bija piekalts zārkā gulošajai Mišelai. Viņas tumšie, garie mati bija sacirtoti lielās lokās un gūlās gar meitenes sāniem. Viņas āda vienmēr bijusi gaiši brūnā tonī kā kafija ar pienu. Tapēc Mišelai bija iesauka – Kafija Ar Pienu, bet tagad bija vairs palicis tikai piens. Meitenes plaksti ar biezajām, melnajām skropstām zem sevis slēpa mīļās, zilās acis, kas nu vairs nekad nemirdzēs, kad tajās iespīdēs mēnesgaisma.
Šodien bija arī Kleja bēres, bet man uz tām neļāva ierasties puiša vecāki. Kad biju aizgājusi ciemos, lai izteiktu līdzjūtību, mani patrieca, lai arī man ar Kleja vecākiem bija lieliskas attiecības, vismaz... iepriekš. Viņa mātes acis liesmoja, viņa skatījās uz mani tā, it kā es būtu nogalinājusi Kleju. Man tas sāpēja vēl vairāk. Varbūt no vienas puses tā bija vieglāk, jo man nebija jāskatās uz vēl vienu zārkā gulošu draugu un jāsaka ardievas uz mūžīgiem laikiem.
Man blakus stāvēja Sems, viņš bija tērpies tēva jaunības dienu melnajā uzvalkā. Man mugurā bija parasta melna kleitiņa, kurai pa virsu uzvilkts rudens mētelis tumši zilā krāsā un melnas laiviņkurpes. Leila šodien izvēlējās sava drauga un ģimenes atbalstu.
Tētis izskatīja visas datu bāzes datorā, kas vien pieejamas par pazudušajiem, kriminālajiem noziedzniekiem utt., bet neviens nebija licies par Semu ne zinis. Tika ielikta pat viņa fotogrāfija, taču nekā. Tētis puisim atļāva palikt pie mums, jo kur gan citur viņš liktos, un Sems netaisīja nekārtības. Palūkojos viņa acīs, tajās atspoguļojās manas skumjas, bet bija arī vēl Sema paša skumjas. Nevienam nevajadzīgs, visu pamests, bez pagātnes, bez atmiņām, bez savas dzīves, bez nekā.
Zārku vēra ciet, es aizsūtīju Mišelai pēdējo gaisa skūpstu. Jutu, kā Sems saspiež manu plaukstu, zinot, ka man ir smagi atvadīties no draudzenes. Man bija svarīgs Sema atbalsts, jo zināju, ka neesmu palikusi viena. Zārku nolaida kapa dziļumā.
Pienāca mana kārta mest trīs saujiņas smilšu. Man nekad nebija ienācis prātā, ka reiz teikšu draudzenei ardievas iepriekš neatvadoties, šis attālums bija neizmērojams, kas mūs abas tagad šķīra. Tieši šovakar mums bija plānots filmu vakars, lai rīt kopīgi dotos uz skolu, bet tagad es viņu apbērēju.
Tieši tagad viss likās kā palēlinātā filmas kadrā. Smiltis bija aukstas un slapjas, tās ar dobjiem būkšķiem piezemējās uz zārka. Trinkš, trinkšķ, trinkšķ... gandrīz vai dzirdēju katru akmentiņa atsitienu, katrs trinkšķis aiznesa mani tālāk un tālāk no Mišelas.
Mani apskāva tētis tik cieši kā agrāk bērnībā, kad es smejoties kliedzu un spirinājos, ka man trūkst gaisa. Tagad tas atgrieza mani realitātē, ka šī ir patiesība.
Viss, kas man paliks no Mišelas, būs atmiņas un smilšu kopiņa, kurai vēlāk apliks apkārt apmali un iestādīs uz kapa puķes. Blakus būs soliņš un plāna akmens plāksne ar Mišelas smaidošo bildi.
Tagad smilšu kalniņš tika noklāts ar sēru vainagiem, kas darināti no egļu zariņiem un baltām rozēm, kuras bija Mišelas mīļākās puķes. Taču es uz kopiņas uzliku sarkanu rožu vainagu. Tās bija īstās draudzenes mīļākās puķes, sarkanā krāsa viņai vienmēr patikusi, bet viņas mamma iebildusi, jo tā izskatoties pārāk vardarbīgi, tāpēc viņa teica, ka viņas mīļākā krāsa ir balta. Mans vainags baltajā ziedu jūrā izskatījās pēc asiņojošas sirds.
Klusībā pēdējo reizi atvadījos, un visi devās uz mašīnām, lai dotos uz Mišelas māju, ieturēt sēru mielastu.
Abi ar Semu iesēdāmies tēta mašīnas aizmugurē. Tētis neiebilda, ka nepiesprādzējamies, tāpēc atspiedos ar sānu pret Semu, ļaujot, lai mani nomierina puiša smarža un roka uz pleca, un vienmērīgā elpošana.
Sems glāstīja manus matus, es turējos, lai nesabruktu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-15/636030">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-15/636030
