Čaw! Lūdzu, piedodiet, ka vakar neieliku neko. Zinu, ka neiepazināt Mišelu, kādu viņu es esmu iztēlojusies savās domās, lai jūs justu žēlumu, bet 14.nodaļa (nākošā) būs veltīta tikai Mišelai.
Pēkšņā sāpe
-Kas noticis? – neizpratnē jautāju. Leila manā apskāvienā nevaldāmi raustījās. Nesagaidījusi atbildi no viņas, sāku draudzeni atbrīvot no āra drēbēm.
Pavirpināju ar pirkstu uz izbrīnītā Sema pusi. Gandrīz vai iesitu sev pa pieri, jo kurš gan saprot manus žestus, izņemot tēti un... Kleju. Atvairīju rūgtās atmiņas un jau vēru muti, lai lūgtu Semam sataisīt tēju, bet, pirms paspēju ko bilst, puisis bija piecēlies kājās un lika vārīties ūdeni. Viņš saprata manu žestu, iekšēji pasmaidīju.
Leila manā priekšā bija kā lelle, man nācās viņu it kā salocīt un iesēdināt mīkstajā dīvānā. Notupos uz ceļiem viņas priekšā, skatīdamās uz viņas noraudātajām acīm.
-Leila. Lūdzu, izstāsti, kas noticis, - mudināju meiteni runāt. Sems sīkiem solīšiem nāca uz mūsu pusi, lai tēja neizlaistītos, un uzlika kūpošo tasi uz žurnālu galdiņa.
-Paldies, - es mēmi pavēru lūpas. Viņa acīs redzēju nedaudz apjukuma un nedaudz sapratnes.
-Es pasēdēšu virtuvē. Netraucēšu, - viņš bikli nomurmināja un norādīja uz virtuves pusi. Histēriski raudošas meitenes visus mulsina. Noskatījos, kā Sems apsēžas virtuves krēslā un mēmi blenž savā kafijas krūzē, ik pa laikam iemalkojot tumšo šķidrumu.
-Leila...- uzliku roku uz draudzenes ceļgala un to pašūpoju, lai atgrieztu viņu realitātē.
-Manu kaķi nobrauca, - viņa izmocīja. Ja tas bija viss... Mani pārņēma atvieglojuma sajūta, lai arī kaķis viņai bija ļoti mīļš, tomēr tas nebija pasaules gals. Dzirdēju, kā Sems virtuvē iespurdzas.
-L... – nošūpoju galvu, gribēdama teikt, ka to var pārdzīvot. Taču viņa neļāva man pabeigt.
-Mišela ir mirusi. Es... Es viņu atradu... šorīt... Gribēju t..tikai apciemot, bet viņa... tur... gulēja... bāla... tik daudz asiņu... tik daudz... tās bija visur... visur... – Leila runāja saraustīti, kampdama gaisu, galu galā meitene aizsmaka un sāka histēriski raudāt.
Sēdēju sastingusi. Raudāt? Mišela? Ko? Ko es tikko dzirdēju? Mišela? Sems vairs nesmējās. Šķita, ka laiks ir sasalis neizkausējamā ledus blāķī. Manas plaukstas neticībā un spējā šokā noslīka gar sāniem.
-Mišela? – aizsmakušā balsī pārjautāju. Leila pamāja ar galvu.
-Mišela... – pie sevis čukstēju, - Mišela...
Spēcīgi apskāvu draudzeni, tagad es biju tā, kuru jāmierina.
Visi jaukie mirkļi – vasaras, kurās katra diena tika pavadīta kopā, šausmeņu vakari, kuros Mišela vienmēr spiedza un naktīs nevarēja aizmigt, nometnes, āzēšanās matemātikas stundās, jo neviens tāpat neko nesaprata. Tagad... tagad viss bija vairs tikai atmiņas bez turpinājuma.
Caur aizmiglotām acīm redzēju kustības, dzirdēju, ka uz galdiņa tiek nolikta vēl viena tējas krūze. Sajutu siltas rokas sev ap pleciem. Sems. Svešinieks, kas uzradies tikai vakar. Svešinieks bez pagātnes. Bet nu šķita, ka viņš vairs nav svešinieks, drīzāk, tagad viņš bija jau draugs.
Nezinu, cik ilgs laiks aizritēja, guļot uz dīvāna ar pievilktiem ceļgaliem. Sema klusā klātbūtne mierināja. Tagad laiks šķita maznozīmīgs jēdziens. Gar acīm aizskrēja visa dzīve, kas pavadīta kopā ar draudzenēm. Ar Leilu un Mišelu bijām pazīstamas jau kopš pamperiem. Šis nebija parasts zaudējums, nezināju, kā to nosaukt, bet tas viennozīmīgi bija kaut kas sāpīgāks. Daudz sāpīgāks.
Mēs vairs neraudājām. Visas asaras šķita izraudātas. Leila ar tukšām acīm skatījās melnajā televizora ekrānā. Arī es blenzu televizorā, skatoties uz mūsu blāvajiem un neskaidrajiem apveidiem.
Jutu, ka Sema galva ir atbalstīta uz mana pleca. Spriedu, ka viņš guļ, jo puisis klusi šņākuļoja man pie auss. Tā bija vienīgā skaņa visā mājā, pat nemierīgais kaķēns bija kaut kur nolīdis. Nekad māja nebija šķitusi tik klusa un vienmuļa.
Pamanīju, ka Sems guļ ar atvērtu muti, zem kuras rēgojās slapjš plankums.
Viegli pacēlu puiša galvu, un viņš miegaini nogārdzās.
-Kas ir? – Sems samiegojies jautāja, vēl neatgriezies realitātē.
-Tu nosiekaloji mani, - bez emocijām teicu, jo būtībā viss man tagad bija vienalga.
-Vai... piedod... es sevi nekontrolēju, kad guļu... – viņš bikli atvainojās.
-Nekas jau nenotika, - atteicu. Parastā dienā es būtu tikai pasmējusies, bet ne šodien. Divu dienu laikā biju pazaudējusi uz mūžīgiem laikiem divus sev mīļus un tuvus cilvēkus. Lai arī Klejs rīkojās man nesaprotamu iemeslu vadīts, viņam piederēs daļiņa manas sirds un dvēseles. Tagad es vienkārši nezināju, kā rīkoties, es nezināju, kur noslēpt savu asiņojošo sirdi. Tas sāpēja... ļoti...
Sēdus pievilku sev klāt ceļgalus un uzliku pieri uz tiem.
Visa pasaule bruka man zem kājām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-14/635864">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-14/635864
