Ceturtdienas rīts
Mammīte tevi mīlēs vienmēr...mammīte tevi ienīdīs vienmēr...mammīte būs tev blakus vienmēr...
Vārdi manā galvā skanēja kā spocīga dziesmiņa, ko dzied maziem bērniem pirms gulētiešanas. Mammas klātbūtne nebija vairs tikai mans izdomājums.
Gulēju gultā ar vaļā acīm, ārā jau ausa saule, blakusistabā zvanīja tēta modinātājs. Domāju par to, ko vakar teica Sems. Es biju pārāk nogurusi, lai viņam kaut ko jautātu, es pat neapjēdzu viņa sacītā jēgu, bet tagad es nesapratu, kāpēc lai viņš dzirdētu manas mirušās mātes saucienus? Viņa saka, ka mani mīl, bet viņa mani arī ienīst. Es pat nojaušu kāpēc. Viņa nomira, kad es dzimu, viņa zaudēja savu dzīvību manis dēļ. Tā vien šķiet, ka viņa atnākusi, lai man atriebtos. Bet mātes taču mīl savus bērnus, kāpēc viņa nevar samierināties ar to, kas noticis? Kāpēc viņa nevar man ļaut dzīvot?
Pēc kāda laika istabā uz pirkstgaliem ienāca tētis, lai pārbaudītu, kā es jūtos. Šī bija viena no retajām reizēm, kad viņš te ienāca.
-Viss ir labi tēt, es varēju šodien doties uz skolu, - klusi teicu, lai nepamodinātu Semu.
-Paguli vien mājās, vakarā atnesīšu tavu telefonu no remonta, - tētis man uz pieres uzspieda buču.
-Es pameklēšu informāciju par Semu, ja viņš būs pazudušo sarakstā, tad tā lieta nokārtosies ātri, - tētis promejot vēl piebilda.
-Stulbais kaķis, - Sems pēc brītiņa lādējās. Pamanīju, ka kaķenīte cenšas viņam iekost degunā. Es nenovaldījos un iesmējos.
-Tev tas liekas smieklīgi? – viņš samiegojies noburkšķēja.
-Godīgi sakot, jā, - atbildēju. Sems sliņķa ātrumā apgriezās uz vēdera un iegrima ar seju spilvenā. Kaķēns tagad centās nokost puisim ausi, un viņš pārmeta sev pāri segu, ka kaķēns palika ārpusē. Viņa zēli ieņaudējās un ielīda man klēpī, sīkā murrāšanas skaņa mani nomierināja.
-Tev tas zvērs nekož, - Sems gauži iegaudojās, berzējot sarkano degunu.
-Kā gan šāds jaukumiņš spēj nodarīt pāri? – pacēlu gaisā kaķēnu, viņa pat nepretojās.
-Tu neredzi, bet tas kaķis uz mani tagad dīvaini skatās, tikko pat piemiedza ar aci un ļauni smīnēja, - Sems iegāzās atpakaļ matracī, klusi īdēdams, ka viņš tādā agrumā piecelts no gultas. Kaķēns izrāvās no manām rokām un metās iznīcināt īdošo milzi. Sparīgi lēkādams pa Sema kailo vēderu, kaķēns spēlējās ar sporta bikšu šņorēm.
-Ejam uz virtuvi, pagatavošu brokastis, - aicināju, rausdamās ārā no gultas.
-Tāda doma man patīk, - Sems jautri uzsauca un bija jau kājās, lai tiktu vaļā no kaķēna nagiem.
-Tev vajag dušu, - secināju, tiklīdz Sems sakustējās, gaisā sāka virmot deguma un sviedru smaka.
-Es labprāt nomazgātos. Vajadzēja jau laikam vakar to izdarīt, - viņš plati nožāvājās.
-Gaitenī pa kreisi otrās durvis, tur būs duša. Es dabūšu tev tīru dvieli un pieklājīgākas drēbes, - teicu un paņēmu klēpī kaķēnu.
-Sarunāts, - Sems uzsauca un devās taisnā ceļā uz vannas istabu.
Es devos izrevidēt tēta skapi. Viņa istabā kā parasti smaržoja pēc odekolona, ko viņš lietojam, kopš es sevi atceros. Smarža raisīja man atmiņas par bērnību. Klusi pie sevis iesmējos, kad izdzirdēju, ka Sems dušā sāk dziedāt. Meldiņā bija pazīstams, bet vārdus es nesapratu.
Atcerējos par tēta skapī esošo lādīti, tāpēc steigšus atvēru skapja durvis un izvilku laukā noputējušo lādīti. Tā bija tumšā ķiršu krāsā, kurā iegravētas rozes.
Neložņā...
Satrūkos. Gaisā vēl virmoja klusais vārds. Nē, kaut kāds gars te man nepavēlēs, ko darīt un ko ne.
Atvēru lādīti, un tā bija tukša.
Es teicu, lai neložņā...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-12/635215">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-12/635215
