Elizabete. 45.daļa.7

Vēstule

- Nē, tas nav dēļ Kaspara, - jutos pavisam neērti un steidzami gribēju visu paskaidrot Andrim.

- Bet jūs kopā tik labi izskatījāties, - Zane turpināja iesākto. Biju gatava viņu nosist.

- Būšu savā kabinetā, - dzirdēju Andra nopietno balsi un pēc dažām sekundēm viņš bija jau aizvēris aiz sevis kabineta durvis.

- Tu nu gan māki atrast īsto vietu, kur kaut ko tādu paziņot, - nikni paskatījos uz Zani.

- Piedod .. – viņa nokautrējās, - Es nepadomāju ..

- Ceru, ka nākošreiz padomāsi, - joprojām biju asa pret viņu, - Un ar Kasparu mēs tikai izlikāmies, ka esam kopā, - piebildu un devos uz garderobi.

- Grīns savā kabinetā? - iznākot no garderobes, jautāju Annai.

- Viņš lūdza viņu netraucēt, - Anna atteica.

- Klienti ir pirmajā vietā, - atteicu un attaisot viņa durvis, iegāju iekšā.

- Es taču lūdzu, lai mani .. – Andris iesāka, bet ieraugot mani apklusa, - Ko tu gribēji? – viņš bez jebkādām emocijām jautāja.

- Andri .. – klusi iesāku, - Par Kasparu ..

- Negribu neko dzirdēt .. – viņš nikni norūca un jutu viņā vārāmies dusmas.

- Bet tu klausīsies! - uzstāju un lēnām tuvojos galdam, - Tas bija pagājušo sestdien. Atbraucot mājās mani tur pārsteidza mana dzīvokļa īpašnieces mazdēls Kaspars, - Grīns par neskatījās uz mani, izliekoties, ka turpina strādāt, - Mēs ar viņu sākām runāties un nolēmām kopā atpūsties. Satikāmies ar Kaspara draugiem un tur bija arī Zane. Man ar Kasparu nekas nebija un nebūs, viņš ir tikai draugs, kas uzklausīja visu par Viktoru un tevi .. Andri?

- Kā lai es zinu, ka tu runā taisnību? - jutu viņa balsī izmisumu.

- Kāpēc lai es tev melotu? – jau biju viņam pavisam blakus, - Man patīk būt ar tevi un es nevēlos to pazaudēt.

Andris ierāva mani sev klēpī un noskūpstīja mani.

- Vai ir vēl kāds draugs, par kuru man būtu jāzina? – Andris ievaicājās.

Noliedzoši pakratīju galvu.

- Tas labi, - viņš teica un skūpsts atkārtojās.

- Es došos strādāt, - beidzot atraujoties no viņa lūpām, teicu. Viņš negribīgi mani atlaida. Veltot viņam pēdējo skatienu un nosūtot gaisa skūpstu, devos uz savu kabinetu. Viss bija veiksmīgi noskaidrots.

Beidzot manā kabinetā bija kluss. Andris solījumu turēja un Zanei ar Dāvi nu ir sava darba vieta ārpus mana kabineta. Varēju koncentrēties darbam. Sākumā ieslēdzu datoru. Bet, kamēr tas lādējās, uzzvanīju Zanei un Dāvim, norunājot, ka desmitos viņi nāks pie manis, lai varam pārrunāt visu, kas attiecās uz šodienas prezentāciju.

E-pastā bija vēstule no māsas.

„Māšel,

Tu vēl ne reizi viņu nebiji vēstulē minējusi kā Andri .. tas jau vien kaut ko nozīmē .. man ir tiešām prieks par tevi, tu pat nespēj iedomāties kā esi mani iepriecinājusi. Brīdī, kad lasīju tavu vēstuli, es smaidīju un viens no mazuļiem sasveicinājās ar tevi .. pirmo reizi sajutu tik spēcīgu sasveicināšanos. Tātad ne tikai es priecājos.

Kā izvērtās vakars pie priekšnieka? Vēlos dzirdēt visus sīkumus :)

Gribu iepazīties ar to Andri, vēlos redzēt kā izskatās vīrietis, kas liek manai māsai atkal smaidīt. Tik pozitīvu vēstuli es nebiju saņēmusi tik sen no tevis.

Es arī tevi mīlu,

Marija”

Izlasot māsas vēstuli, atcerējos par to, kas gulēja manā somā un gaidīja, kad to atvēršu. Izņemot beidzot vēstuli, atkal paskatījos uz sūtītājas vārdu. Sūtītāja bija kāda Kitija. Cik savādi, ka sūtītājas vārds ir tāds pats kā Andra bijušajai .. sajutu nemieru sevī. Kas un kāpēc man sūtīja privātu vēstuli? Atvēru to.

„Viņš tāpat nav mani aizmirsis, tāpēc liec Andri mierā!!!”

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-46dala/636597