Priekšauts
- Kur stāv produkti? – biju pievērsusi sev vajadzīgo uzmanību. Andris pacēla acis un pievērsās man. Vajadzēja pāris sekundes, lai viņš saprastu, ka esmu kaila viņa priekšā.
Viņš apstulbis skatījās manī.
- Lai uzceptu kūku man būs vajadzīgi tādi produkti kā olas, milti, medus, - koķeti teicu, - Es tomēr nezinu tavu virtuvi, tu man varētu palīdzēt.
Andris bija sastindzis un pētīja mani. Ja jau viņš neko nesaka, tad pati devos pie tuvākajiem plauktiņiem un paceļoties pirkstgalos ļāvu viņam nopētīt savu augumu no mugurpuses. Priekšauts tomēr sedza tikai priekšpusi. Ilgāk kā nepieciešams, centos atrast kaut ko plauktā, kaut gan es nevēlējos neko citu kā pašu Andri. Paņēmu rokās vienu burciņu, izlikos, ka cītīgi pētu to. Šo pašu kustību atkārtoju ar citu trauciņu.
Andris vairs nespēja nosēdēt, viņš bija pienācis man klāt un ar roku maigi pārbrauca pāri mugurai.
Apgriežoties nevainīgi uzlūkoju viņu.
- Tu taču solīji tikai novērot, - koķeti atgādināju.
- Šķiet, ka man to kūku vairs nemaz negribas, - viņa balss bija piesmakusi un acīs mirdzēja uguntiņa.
- Tu vēlies man parādīt istabu, kurā vēl neesmu bijusi? – centos viņu sakaitināt vēl vairāk.
- Neesmu pārliecināts, ka mēs tiksim līdz tai istabai, - viņa lūpas nu bija piekļāvušās manējām. Biju piespiesta pie plaukta un jutu viņa spēcīgās rokas, kas maigi glāstīja manu muguru. Viņš bija uzbudināts, tāpēc ielēcu viņa klēpī, apķerot viņa vidukli ar savām kājām. Andris lēnām virzījās guļamistabas virzienā, bet tas nebija viegli, jo pat caur apģērbu viņš juta manu kailo ķermeni. Tas apgrūtināja iešanu ..
Atgrūžot vaļā durvis, viņš ieguldīja mani savā gultā. Es neredzēju neko citu, tikai viņu. Viņa skūpsti kļuva arvien uzstājīgāki, bet mans skatiens aizmiglojās.
Palīdzēju arī viņam atbrīvoties no apģērba un pēc mirkļa viņš jau bija manī. Baudā iekliedzos un viņa lūpas atkal skūpstīja manējās, nepārtraucot ritmiskās kustības.
Es Andri joprojām līdz galam nesapratu. Viņš bija mežonīgs, bet maigs vienlaicīgi. Viņš mani vēlējās, bet likās, ka līdz galam neatveras. Pagaidām man pietika ar to, kas mums bija, gan jau kādreiz es labāk izpratīšu šo vīrieti.
Pēc tam atkritām spilvenos un centāmies atgūt vienmērīgu elpu. Tikai tagad man bija iespēja nopētīt šo istabu.
Gultai pretī atradās televizors. Gultas abās pusēs bija novietotas kumodes ar galda lampām uz tām. Uz vienas kumodes bija atvērts kāds kriminālromāns un foto rāmītis. Tas bija pagriezts, tāpēc neredzēju, kas tur attēlots. Tālāk aiz kumodes atradās liels skapis ar spoguli vienu durvju vietā. Netālu no otras kumodes bija atpūtas ādas krēsls un stāvlampa. Toņi šajā istabā tika ieturēts brūnos toņos. Aizkari, kas sedza logus bija šokolādes tumši. Arī palagi, kuros šobrīd gulējām bija līdzīgās krāsas.
Nedaudz pacēlos uz elkoņiem, lai nopētītu grīdu. To klāja krēmkrāsas paklājs. Mani jau līdz gultai aiznesa, tāpēc paklāja mīkstumu nesanāca izbaudīt.
- Pēti istabu? – mani iztraucēja Andris.
- Piedod, - sajutos neērti.
- Viss kārtībā, - viņš pievelkot mani sev klāt atteica, - Es vienkārši būtu priecīgāks, ka tā tu pētītu mani.
Paskatījos Andra acīs. Tās smaidīja. Ieritinoties viņam blakus, ļāvos ciešajam apskāvienam. Sajūtot nogurumu ļāvos tam un aizvērusi acis, klausījos Andra mierīgajos sirds pukstos.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-44dala/636516
