Rozes
- Kas notika? – Andris noraizējies pienāca pie manis.
- Tās rozes, - atkal pacēlu acis un raudzījos tajās.
- Kas ir ar rozēm? – Andris galīgi apjuka.
- Viktors .. – klusi nočukstēju un nu jau asaras bija manās acīs.
- Piedod, bet es tevi nesaprotu, - viņš arvien vairāk satraucās, jo nesaprata, kas notiek ar mani.
- Tumši sarkanās rozes, - gandrīz nedzirdami čukstēju, - Tās man saistās ar Viktoru .. – vainīgi un ar asarām acīs beidzot uzlūkoju Andri.
Viņš sadzirdēja manus vārdus. Nākošajā brīdī rozes jau pazuda no galda un no mana skatiena. Es tikai sastingusi stāvēju un neko nedarīju.
- Tu nevēlies ar mani parunāt par Viktoru? – jau atgriezies virtuvē, Andris nepārliecināts jautāja.
- Tu taču tāpat visu zini, - vairs nespēju paskatīties Andra acīs.
- Es zinu tikai to, ka jūs bijāt kopā, kad notika tā nelaime. Krusttēvs stāstīja, ka tu sevi vainoji tajā, kas notika, - redzēju, ka arī Andrim bija grūti runāt par to visu.
- Vainoju? – asaras jau plūda pār maniem vaigiem, - Vai tiešām neviens nesaprot, ka es biju tā, kas viņu nogalināja?
- Ko tu tagad runā? - izņemot mazo kaķēnu no manām rokām un noliekot to zemē, Andris mani apķēra, - Tevis tur pat nebija tajā brīdī!
- Tieši tāpēc, ka manis tur nebija, tas notika, - jutu, ka ķermenis sāk trīcēt no pārdzīvojumiem. Niknums par bijušo atgriezās manī. Es atkal sāku sev pārmest, ka neierados laikā, - Ja es nebūtu gaidījusi to stulbo ķēdīti, tad Viktors nebūtu devies peldēt un būtu palicis ar mani ..
- Tu joprojām vaino sevi? – Andris neticīgi skatījās manī. Es nespēju atbildēt viņa skatienam, tikai piekrītoši māju ar galvu.
- Es sev nespēju to piedot, - klusi atteicu, - Es nespēju ..
Andris apskāva mani. Pievilka sev tik ļoti klāt, ka likās, ka nespēšu elpot. Manas asaras nebeidzās.
- Tev jāpiedod sev, - Andris uzstāja, - Es atceros kāds bija Viktors. Viņam patika ballēties un trakot. Atceros, ka iepazīstoties ar tevi, viņš kļuva savādāks, viņš nedaudz pierima. Tomēr atbraucot pie manis, viņš vienmēr iekūlās nepatikšanās. To gan es nevienam nestāstīju, jo piesedzu brālēnu, bet šķiet viņam asinīs bija dažādu stulbību izdarīšana. Es ne reizi vien viņu glābu no nepatikšanām.
Neticīgi lūkojos Andrī. Man nelikās, ka viņš runā par to pašu Viktoru, kuru pazinu es. Viktors nebija trakulīgs. Reizēm gan man nācās atturēt viņu no dažādām pārgalvībām, bet esot kopā viņš bija mīļš un maigs.
- Kopā ar tevi, viņš noteikti ierobežoja sevi, - Andris turpināja, - Viņam tu biji svarīga, bet, Elizabete! Viktoram bija tikai 20 gadi un viņam patika būt uzmanības centrā. Tonakt viņš noteikti vēlējās izārdīties, kamēr nav tevis .. Viņš tiešām darīja dažādas stulbības, kad neredzēji ..
- Es nespēju tam noticēt, - apstulbusi teicu, - Es nezināju, ka Viktors mēdza iekulties nepatikšanās .. Tu man tagad nemelo, lai mierinātu?
- Man liekas, es varētu atrast vēl pāris dokumentus, ko parakstīju, toreiz, kad nācās viņu atbrīvot no policijas, - Andris pārliecināts teica.
- No policijas? – nespēju ticēt dzirdētajam.
- Viktors bija iedzēris par daudz un uzsācis kautiņu uz ielas, - Andris mierīgi paskaidroja, - Viss beidzāt ar policijas iejaukšanos un tad viņš zvanīja man ..
- Man tiešām nebija ne jausmas, - klusi noteicu un jutu, ka vēlos kaut kur apsēsties. Pārāk daudz informācijas ..
- Tev varbūt uztaisīt tēju, - Andris piedāvāja.
Piekrītoši pamāju ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-42dala/636370
Un ceru, ka būsiet pacietīgi ..