local-stats-pixel

Elizabete. 31.daļa.3

223 1

Gatavošanās vakariņām

Atvadījos no Annas un paskaidroju viņai par gaidāmo tikšanos. Piebildu, ja Grīns mani meklē, tad, lai pasaka, ka devos saposties un uz to man ir visas tiesības, jo viņš mani negaidīti nostādīja fakta priekšā. Viņam ir mans telefona numurs, ja nu kas.

Devos mājās. Ielas bija diezgan tukšas. Laiks liecināja, ka drīz varētu sākt snigt. Ziema vairs nebija aiz kalniem. Nodrebinājos. Lai gan Latvija man patika, man nepatika garās ziemas. Pirmais sniegs un sniegs līdz janvārim bija vajadzīgs un par to es patiesi priecājos. Kas gan būtu Ziemassvētki bez sniega? Bet janvārī tas mierīgi jau varētu nokust un ļaut pavasarim darīt savu darbu .. Pasapņot ar vaļā acīm taču drīkst ..

Nonākot mājās devos pie skapja pārskatīt savas drēbes. Šķiet man tomēr drīz vajadzēs jaunu garderobi. Vairs nesapratu ko vilt. Sev nezināmu iemeslu dēļ, es negribēju izskatīties slikti sava priekšnieka acīs. Īstenībā es zināju, ka viņš mani bija savaldzinājis, bet tāpat es zināju, ka starp mums nekas nebūs.

- Beta, dodu tev stundu laika, lai dotos uz kādu veikalu nopirkt pieklājīgu kleitu, - es jau sāku sarunāties pati ar sevi .. Kur nu vēl trakāk?

Uzvilku atpakaļ tikko novilkto mēteli un aizslēdzot dzīvokli devos ārā.

Ieejot pirmajā veikalā, ieraudzīju melnu, klasisku kleitu ar platām lencītēm. Uzvelkot to, zināju, ka tālāk man nebūs jāmeklē. Skapī man stāvēja balta žaketīte un tā piedos šim tērpam vajadzīgo odziņu. Laimīga, ka savu pirkumu veicu nevis stundas laikā, bet desmit minūšu, apmierināta devos atpakaļ uz dzīvokli. Man bija vēl pusotra stunda laika saposties un tad būs jāatgriežas ofisā. Kabatā sāka vibrēt telefons, paskatoties displejā, redzēju, ka zvana no darba.

- Jā! – ātri atsaucos, - Kas noticis? – biju sabijusies, ka Zane un Dāvis nespēs vienoties par prezentāciju un tagad man būs jāskrien viņus izšķirt.

- Anna teica, ka esi devusies mājās, - zemā un seksīgā balss man atbildēja, - Varēji vismaz pabrīdināt, ka dodies prom, - viņš piebilda.

- Piedod, - cenšoties nedomāt par viņu kā vīrieti, bet uztvert tikai kā priekšnieku, atteicu, - Es vienkārši nebiju attiecīgi saģērbusies, lai tiktos ar klientiem, jo tu mani laicīgi nepabrīdināji.

- Man likās, ka tu izskatījies piemēroti, - Grīns iebilda.

- Tu kļūdījies, - teicu, - Pēc stundas būšu saģērbusies un atgriezīšos ofisā. Tu vēl ko vēlējies, - sapratu, ka Grīns tā arī nav pateicis kāpēc zvana.

- Es tikai gribēju pateikt, lai nesteidzies atpakaļ uz ofisu, es tev iebraukšu pakaļ, - viņš mierīgi atbildēja.

- Bet vai tad tas būs pa ceļam? - īsti neticēju, ka tā varētu būt.

- Tas nebūs arī liels aplis. Tad tiekamies pēc pāris stundām, - Grīns noteica un nolika klausuli.

- Atā! – to teicu pīkstieniem telefonā. Cik viņš bija pieklājīgs!

Biju jau nonākusi pie dzīvokļa. Nesteidzīgi devos iekšā. Novelkot virsdrēbes, izņēmu no iepirkuma maisiņa jauno kleitu. Skapī atradu žaketīti un varēju beidzot uzlaikot tos kopā.

Secināju, ka man bija taisnība. Žaketīte tikai papildināja kleitu. Vannas istabā noņēmu zilās acu ēnas un uzklāju pelēcīgos toņus. Ausīs ieliku baltos pērļu auskarus, bet ap kaklu pieskaņotu pērļu kaklarotu. Biju apmierināta ar savu spoguļattēlu.

Ko man darīt atlikušo stundu? Pieejot pie ledusskapja, tas bija tukšs. Vajadzēs šodien vēl pārtikas veikalā ieiet. Vienīgais, kas atlika, bija pastrādāt pie sava datora. Ieslēdzu to un izvelkot plānotāju, piefiksēju visas šodien pārrunātās idejas. Saprotu, ka prezentāciju gatavo Zane un Dāvis, tomēr vēlos redzēt ko viņi no visa būs atcerējušies, ko nē un varbūt būs vēl papildus idejas.

Tā aizrāvos ar aptuveno izmaksu aprēķināšanu, ka zvans pie durvīm mani nedaudz nobiedēja. Paskatījos pulkstenī. Tas noteikti ir Grīns. Saglabājot failus, devos atvērt durvis.

- Nāc iekšā, - uzrunāju atnācēju, - Es tikai uzvilkšu mēteli un varēsim doties.

Noliecos, lai aiztaisītu zābakus. Jutu, ka Grīna skatiens ir pievērsts manam dibenam, nedaudz to pakustināju un iekšēji pasmaidīju. Grīns noklepojās.

- Palīdzēsi uzvilkt mēteli? - nevainīgi uzlūkoju priekšnieku un padevu to viņam. Grīns kā īsts džentelmenis mēteli paturēja, kamēr es tiku tajā iekšā, - Paldies! - pagriezos un uzsmaidīju viņam. Viņa acis bija pārāk nopietnas, bet viņš pieklājīgi atvēra durvis un mēs devāmies uz balto audi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-32dala/635741

223 1 3
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

TL;DR aizgāju mājās, nebija drēbes, nopirku kleitu, atbrauca priekšinieks, paskatījās uz manu dibenu :D

8 0 atbildēt