local-stats-pixel fb-conv-api

Elizabete. 25.daļa.10

199 0

Patiesība

- Kad tu sāki dziedāt, es atkal atcerējos Viktoru, - klusi iesāku savu stāstāmo, - Es tikko biju sākusi mācīties vidusskolā, kad kādā ballē pamanīju viņu. Mēs mācījāmies vienā skolā, tikai viņš divas klases augstāk. Nekad nebiju skatījusies uz vecākiem puišiem. Man vienmēr viņi likās tik nepieejami, bet es jutos vēl pārāk maza un naiva, - gremdējoties atmiņās smaidīju, - Todien viss bija savādāk. Viņš jau no balles sākuma pievērsa man savu uzmanību. Jutos patiesi saviļņota. Atceros, ka vēderā viss sagriezās. Viņam atlika vien paskatīties, kad vairs nezināju, kur likties no satraukuma. Mēs neizlaidām viens otru no redzesloka visa vakara garumā.

- Izklausās jauki, - Kaspars pasmaidīja.

- Tā arī bija, - piekrītoši pamāju, - Viņš beidzot saņēmās pienākt pie manis tikai skanot pēdējai dziesmai. Tā, protams, bija lēnā dziesma. Dejojām klusēdami. Izskanot pēdējai notij, viņš pieliecās un čukstot jautāja, vai drīkstot mani pavadīt mājās. Es toreiz piekrītoši pamāju un tā aizsākās mūsu draudzība divu gadu garumā.

- Jūs visu laiku bijāt kopā? – Kaspars izskatījās pārsteigts.

- Nē taču, - atkal jau atausa atmiņā kāds mūsu strīds, - Mēs kašķējāmies kā traki, bet vienmēr izlīgām. Izlīgšana bija vislabākais mūsu attiecībās. Reizēm man likās, ka strīdamies tikai tāpēc, lai sekotu izlīgšana, kas izraisīja neaprakstāmas sajūtas un pārdzīvojumus. Reiz pēc kāda kārtējā strīda viņš ieradās pie manis naktī dziedot pie loga „Manas mīļākās puķes”. Pēc tās reizes visos svētkos un ne tikai, man tika dāvinātas tumšsarkanās rozes. Tās puķes mans saistās tikai ar Viktoru.

- Viņš bija tava pirmā mīlestība? – Kaspars nedroši jautāja.

- Pirmā un vienīgā, - godīgi atteicu.

- Bet kāpēc jūs izšķīrāties? Viņš tevi piekrāpa? – es biju jau gatava šim jautājumam, tomēr acīs atgriezās asaras.

- Tas notika Jāņos. Bijām nolēmuši svinēt svētkus pie Viktora draugiem, - mazliet drebošā balsī iesāku, - Tajā dienā nolēmu pārsteigt savu draugu uzdāvinot viņam dāvanu kā simbolu manai mīlestībai. Jau iepriekš biju pasūtījusi zelta ķēdīti un gravētājs viņu nebija pabeidzis, tāpēc es kavēju. To dāvanu es varēju uzdāvināt arī citā dienā, bet man vajadzēja tieši Jāņos .. tagad saprotu cik tas bija stulbi no manis .. Tik muļķīga iegriba .. bet sazvanot Viktoru, norunājām, ka ap vienpadsmitiem viņiem pievienošos, - mana balss aizvien vairāk aizlūza.

- Kas notika? – Kaspars aicināja mani atklāties līdz galam.

- Kad ierados pie viņa draugiem, tur bija izsaukta policija un glābšanas dienests, - acu priekšā joprojām redzēju to haosu un cilvēkus, - Es meklēju pūlī Viktoru. Atceros, ka kāds pienāca pie manis un apķēra. Tas nebija Viktors un es zaudēju samaņu, jo sirdī zināju, kas noticis.

Kaspars padeva man salvetīti, jo pēdējie vārdi nāca ar grūtībām. Tās sajūtas bija tik dzīvi saglabājušās manī, ka likās tas notika tikai vakar. Nedaudz nomierinoties, atsāku runāt.

- Kad atjēdzos, tad man izstāstīja, ka Viktors bija par daudz iedzēris un nolēma izpeldēties. Viņš nebija klausījis nevienu un devies upē viens pats .. Ja es nebūtu aizkavējusies, ja es būtu ar viņu no paša sākuma, viņš nebūtu tur gājis, viņš nebūtu izgaisis no manas dzīves, viņš nebūtu mani pametis .. Kāpēc man vajadzēja gaidīt to sasodīto ķēdīti? - caur asarām vēros Kaspara acīs un jautāju.

- Tu taču tur nevarēji neko darīt, - Kaspars centās mani mierināt, apķerot un glāstot muguru.

- Ja es būtu tur bijusi, viņš nedotos peldēt, - šņukstot atkārtoju, - Viņš nebūtu gājis bez manis ..

- Tu nedrīksti sevi vainot! – Kaspars iesaucās un nedaudz papurināja mani.

- Es sev nekad to nepiedošu, - atteicu, - Nekad!

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-26dala/635489

199 0 10 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000

Skumji emotion

5 0 atbildēt

šodien būs vēl daļas? emotion

3 0 atbildēt
2 0 atbildēt

Tad Viktors ir vai nav miris ? 

0 0 atbildēt