Vakara sākums
Izkāpjot no vannas, jutos atpūtusies un laimīga. Mani vaigi no siltā gaisa bija kļuvuši sārti, bet mani tas neuztrauca.
Ienākot istabā, Kaspars uzreiz mani pamanīja.
- Biju aizskrējis līdz veikalam, - viņš smaidot sniedza man vīna glāzi.
- Tātad vakars var sākties? – arī manās lūpās parādījās smaids.
- Mēs varētu uzsaukt tostu par iepazīšanos, - Kaspars ierosināja.
- Par iepazīšanos, - pacēlām un saskandinājām glāzes skatoties viens otram acīs. Viņš bija izvēlējies sarkanvīnu un uzminējis, kāds man garšo.
- Tev izdevās kādu sazvanīt? - jautāju.
- Jā, divus savus bijušos klasesbiedrus, - Kaspars aizrautīgi stāstīja, - Vienā smilšu kastē kādreiz spēlējāmies. Nu jau gandrīz gadu neesmu viņus saticis. Vakars solās būt jautrs.
- Un kur mēs viņus satiksim? – īsti negribēju, lai vēl kāds uzzina, kur dzīvoju.
- Pie Laimas pulksteņa, - Kaspars sāka smieties, - Kā īstiem mīlētājiem pienākoties. To teica viņi.
- Vai es netraucēšu jums gremdēties atmiņās? – es tiešām negribēju justies lieka bērnības draugu sabiedrībā.
- Noteikti nē, viņi solīja paņemt līdz draudzenes, - Kaspars mani lēnām pārliecināja, - Šovakar tu būsi tāda kā mana meitene, - viņš jokojot piebilda.
- Es to spēju, - samirkšķinot acis un veltot viņam savu apburošo smaidu atteicu.
Sākumā Kaspars nedaudz apmulsa, bet ātri atguvās un piespēlēja man.
- Nu tad, saulīt, saposies kārtīgi, lai varu ar tevi lepoties, - maigi uzsitot man pa dibenu, viņš teica.
- Jau steidzos tev izpatikt, - iesmejoties un nosūtot gaisa skūpstu atbildēju.
Paņemot no skapja savu melno kleitiņu, devos atkal uz vannas istabu. Izžāvēju matus un iztaisnoju tos. Ar melno acu zīmuli apvilku acu kontūras un uzkrāsoju zilās ēnas, kas izcēla mans acis. Nedaudz sārtais pūderis un kosmētiku varēju likt malā. Uzvelkot zeķubikses un kleitu varēju doties atrādīties.
- Oho! – Kaspars iesaucās un es pasmaidīju. Kaut kāda iemesla dēļ es Kasparu uztvēru kā sen zināmu draugu. Man patika sarunas un emocijas, kas man radās viņa sabiedrībā.
- Paldies! – jutos novērtēta.
- Draugi mani apskaudīs, - viņš vēlreiz nopētot mani, secināja.
- Nemulsini man, - metot viņam ar dekoratīvo spilvenu, kas bija rokas attālumā, draudēju.
- Bet es tikai saku taisnību, - viņš it kā nevainīgi lūkojās manī, - Man tevi šovakar būs kārtīgi jāuzmana.
- To gan tu gribētu! - iesmējos.
- Varbūt .. – viņš klusi, gandrīz nedzirdami noteica. Es paskatījos viņa acīs, tās bija palikušas nopietnas. Dīvainas sajūtas mani pārņēma. Es taču nebūšu viņu savaldzinājusi? Es to nevēlējos ..
- Man beidzies vīns, - dodot savu glāzi, teicu.
- Tūlīt papildināšu, - jau atguvies un atkal smaidošs Kaspars teica.
Kad viņš izgāja no istabas, nopūtos. Es vēlos tikai izklaidēties un atpūsties. Man vajag laiku, lai aizmirstu mežonīgos vakardienas piedzīvojumus Varakļānos, bet es nekad neizmantotu kādu, lai to izdarītu. Ar Kasparu bija jautri, viņš man lika smieties un priecāties, bet mūsu vecmammas bija labākās draudzenes. Šķiet, kad tu nevēlies veidot attiecības, tās tev vienkārši tiek piespēlētas .. un ne vienas vien ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-23dala/635308
