Krāmējamies
- Tu izskaties tik laimīga, - Marija secināja, kamēr es krāmēju kārtējo grāmatu kasti Andra kabinetā.
- Es jūtu, ka esmu īstajā vietā un ar īsto cilvēku kopā, - smaidot teicu.
- Bet? – Marija joprojām mani lasīja kā grāmatu.
- Bet Andra mammai ļoti patīk viņa bijusī, - atzinu savas bailes.
- Un tāpēc tu baidies, ka neiepatiksies viņai, - Marija papildināja.
- Mēs abi vēlamies Andra mammai parādīt patieso Kitijas seju, tomēr neesmu pārliecināta, ka mums tas izdosies, - smagi nopūtos.
- Galvenais nesatraucies. Tev tas nav ieteicams, - māsa atgādināja.
- Es zinu, - piekritu, - Es pieteicos organizēt Andra dzimšanas dienas svinības, kas būs jau nākošajā nedēļā. Jūs arī esat ielūgti, - piemetināju, - Tu man nevēlies palīdzēt?
- Man ir citi pienākumi, - Marija viltīgi noteica.
- Kādi? – palūkojos māsā.
- Andris taču apsolīja mani nodarbināt, - māsa smaidot teica, - Un viņš to lieliski pieprot.
- Ko viņš tev liek darīt? – centos no māsas izvilināt patiesību ar savu žēlīgo skatienu.
- Nemaz nepūlies, - viņa stingri teica, - Es solīju klusēt.
- Evelīna, tu esi informēta par šo sazvērestību? - jautāju māsai.
- Ko tu teici? – viņa atraujoties no telefona ekrāna jautāja.
- Šķiet tu esi citā realitātē, - smejoties teicu un turpināju krāmēt grāmatas.
- Sveikas meitenes, - kabinetā ienāca Martiņš, - Kā jums sokas ar krāmēšanu?
- Pamazām, - atbildēju, - Dažas kastes jau var nest prom, - norādīju uz kastēm, kas bija novietotas tuvāk durvīm.
- Klausos, priekšniec! - Andra brālis gluži kā armijā nostājās un ar roku kustību parādīja, ka mana pavēle, ir viņa likums. Māsas iesmējās līdz ar mani.
- Es jūtos izsalkusi, - pēkšņi sapratu un paskatoties uz sienas pulksteni, secināju, ka ir jau divi.
- Neveselīgā pārtika? – Evelīnas acis iemirdzējās, - Lūdzu, lūdzu, lūdzu ..
Kurš gan spētu atteikt tādam lūgumam? Devos atrast Andri, lai veiktu pasūtījumu.
- Sveiks, mīļais, - sniedzu skūpstu savam vīrietim, kurš bija nedaudz iesvīdis no darba. Man tas likās uzbudinoši.
- Ko tev kārojas? – laikam jau ne tikai es sajutu izsalkumu.
- Evelīna lūdza kaut ko neveselīgu, - smaidot teicu, - Tu aizbrauksi pakaļ?
- Dod tikai sarakstu, - Andris jau sniedzās pēc mana sagatavotā saraksta, - Ja nebūs rindu, tad pēc piecpadsmit minūtēm būšu atpakaļ.
- Tu esi pats labākais, - uz atvadām sniedzu viņam vēl kaislīgāku skūpstu, cerot, ka tas liks viņam ātrāk atgriezties.
- Laikam viesu gulta jau šovakar jānogādā tajā dzīvoklī, lai pa nakti esam divi vien, - Andris koķeti noteica un devās uz mašīnu, bet es atgriezos pie māsām.
- Andris jūs grib šovakar izlikt no šī dzīvokļa, - nopietni paziņoju.
- Kāpēc? – Evelīna šokēta paskatījās uz mani.
- Ko mēs izdarījām? – arī Marija bija pārsteigta.
- Es viņu vienkārši kaitinu un kārdinu, - iesmējos.
- Mēs jau sabijāmies, - Marija nopūtās.
- To jau es vēlējos panākt, - teicu joprojām ar platu smaidu sejā.
- Mums nebūs iebildumu gulēt jūsu jaunajā dzīvoklī. Evelīna, ko tu saki? – māsa ieteicās.
- Nekādu problēmu, - māsa jau atkal sarakstījās ar kādu. Un šķiet mēs visi zinājām ar ko tieši.
Visas trīs pārcēlāmies no kabineta uz lielo istabu, gaidot mūsu pusdienas.
- Rindu nebija, - Andris gandrīz vai ieskrēja istabā un pasniedza mums ilgi gaidīto pārtiku. Visas kāri ēdām burgerus un kartupeļus frī.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-105dala/639750