Atainojos, ka nerakstīju. Nesanāca laika. :)
Pagriezos pret saucēju. Tas bija Čārlzs un skolas medmāsiņa. Abi pieskrēja pie manis.
- Es taču teicu lai tu pagaidi. - Čārlzs dusmīgi nosaka. Kāpēc viņš tā uztraucas par mani? Varbūt vainas apziņa moca?
- Es.. es.. - centos kaut ko izdomāt, bet smadzenes atteicās darboties.
Čārlzs grasījās kaut ko teikt, bet māsiņa viņu pārtrauca. - Labi ejam uz manu kabinetu, pārbaudīsim tavu kāju. - viņa man piemiedza ar aci. Sapratu kādeļ. Paldies viņai.
- Nu labi. - man nekas cits neatlika kā tikai piekrist. Ja nepiekristu mani ar varu aizvilktu. Es jau gribēju iet pati, bet Čārlza stiprās rokas man to neļāva. Man jau sāk likties, ka viņam tas kļūst par ieradumu.
Kad bijām nonākuši pie kabineta durvīm Čārlzs mani nolaida zemē. Māsiņa bija atslēgusi durvis un aicināja mūs iekšā. Čārlzsjau gatavojās iet kabinetā, bet es viņu apstādināju. - Paldies, tu vari iet. - noteicu un aizstaisīju durvis viņa acu priekšā.
- Nu, kā tad tas notika? -medmāsiņa norādija uz manu kāju, kura bija piepampusi.
- Es nokritu. Spēlējot bumbu aiz kaut kā aizķēros. - pati nesaprotu kāpēc meloju, bet tomēr daļa patiesības jau tur ir.
- Vai te sāp? - māsiņa viegli paspieda virs potītes.
- Au! - aiz sāpēm saviebu seju. Tas tiešām sāpēja.
- Neko daudz nemācēšu pateikt, varu tikai pateikt to, ka šeit, - viņa norādīja uz vietu kur man iespēra Čārzls, bet pašlaik tur ir sarkans pleķis, - būs nelāgs zilums.
- Lai vairāk, ko uzzinātu tev būs jādodas uz slimnīcu. - medmāsiņa lēni paskaidroja.
Ko? Uz slimnīcu?
- Kāpēc? Man tāpāt ir labi. Es varu mājās ārstēties. - centos atrast iemeslu lai man nebūtu jādodas uz slimnīcu. Slimnīcas mani liekas biedējošas. Visa tā zāļu smaka. Fuj.
- Vari arī ārstēties mājās, bet tomēr iesaku aizbraukt pārliecināties, vai viskārtībā. Bet tagad dodies mājās un atpūties. - māsiņa mīļi atteica.
- Jā labi paldies! Uz redzēšanos. - ātri nobēru un vēru durvis vaļā. Verot durvis vaļā es kādam netīšām iesitu ar tām.
Paldies tiem, kas lasa šo stāstu.
P.s Atvainojos, ka tik īsa nodaļa.
