- A..ka..Kas tas tikko bija? Un kā tu to izdarīji? - Čārlzs šokēts jautāja.
Es nezināju, ko lai atbild. Tāpēc neko neteikdama piecēlos kājās, lai dotos prom. Es nezināju, kā lai viņam to paskaidro. Un es arī nemaz to negribēju un nedrīkstēju darīt. Man bail, ja izpļāpāšos tad, kāds var ciest, un es to nevēlos. Nevēlos, lai kāds manis dēļ cieš.
Jutu, ka arī Čārzls ir piecēlies.
- Eimij! - dzirdēju, kā Čārlzs klusi nočukst un es apstājos.
- Ko? - tikpat klusi jautāju viņam.
- Kas tas tikko bija? - es cerēju,ka viņš man to nejautās, bet manas cerības nepiepildījās. Kāda es muļķe esmu. Cerēt uz tādu brīnumu.
- Kas tieši? - es centos izvarīties no šīs atbildes.
- Neizliecies, ka tu nezini! - viņš jau skaļāk teica.
- Ko tad? Es nesaprotu par ko tu runā? - es turpināju izlikties.
- Beidz izlikties. Es zinu, ka tu zini par ko es runāju. - viņš nedaudz aizkaitināts sacīja. Es nesaprotu. Par ko viņš tā dusmojas. Viņam nav nekādas tiesības to darīt.
- Par ko tu tā dusmojies? Ko tu no manis gribi? - tagad jau arī es biju aizkatināta.
- Lai tu man pasakaidro, kas pirms mirkļa tur notika? - Čārlzs jau mierīgāk runāja.
- Man tev nekas nav jāskaidro! - noskaldīju un neatsveicinājusies devos prom.
Pēc mirkļa jutu, ka kāds mani parauj aiz rokas un pievelk sev klāt.
- Ko tu.. . - Es nepaspēju pabeigt sakāmo, kad jutu Čārlza lūpas pie savām. Es skūpstam atbildēju un pamanīju, ka Čārlzs ir par to nedaudz izbrīnīts, bet beigās pasmaidīja. Viņa lūpas ir tik maigas. Skūpstam kļūstot kaislīgākam, Čārlzs mani pievilka sev tuvāk. Viņa skavās bija atrasties tik patīkami. Es jutos pasargāta.
Situāciju paspilgtināja pēkšņais lietus, kas sāka gāzt kā ar spaiņiem. Bet tas mums nemaz netraucēja.
Kad bijām atrāvušies viens no otra, mēs abi klusējām un pārsteigti lūkojāmies viens otram acīs. Čārlza acīs varēja redzēt mazliet izbrīnu un prieku.
- Tu atbildēji. - viņš priecīgs sacīja.
- Zinu. Pati par to brīnos, bet kāpēc tu mani noskūpstīji? - es tiešām vēlējos zināt šīs rīcības iemeslu.
- Es jau to vēlējos izdarīt sen. Kad pirmo reiz ieraudzīju tevi. Man sākumā likās, ka tā būs tikai kārtējā aizraušanās, bet nē. Kad pirmo reizi tevi noskūpstiju, es sajutu, ko dīvainu. - tādu atzīšanos es nebiju gaidījusi. Bet sanāk, ka viņam ir bijušas vairākas. Tas mani sāpināja.
- Arī pēc tā, ko tu redzēji pirms mirkļa? Tas tev nešķiet dīvaini vai atbaidoši? - jautājoši lūkojos Čārlza acīs.
- Sākumā es tā padomāju, bet tad man tas likās forši. Un jā arī pēc tā, ko es redzēju. Un labprāt arī noskūpstītu vēlreiz. - viņš piemiedza ma ar aci. Atkal jau.
- Forši? Tu joko vai, kas ar tevi? Tev tas tiešām šķiet normāli, kad cilvēkam no rokas izstaro zila gaisma? - es tiešam viņu nesaprotu, kas tur forš varētu būt.
- Jā, un es nejokoju. Es tevi saprotu. - kā saprot. Paga man nepielec. Viņš var saprast tikai to, ka neko nesaprot.
- Kā saproti? Ko tu vari saprast? - es biju lielā nesaprašanā.
- Jo..man.. . - Čārlzs nezinādams, kā pasacīt savu sakāmo stostījās.
- Kas tev? Varētu lūdzu skaidrāk? - es ar nepacietību gaidīju viņa atbildi.
- Nekas. Nekas man nav. - es jutos nedaudz vīlusies.
- Nu labi, ja tev nekas nav, tad es šobrīd velētos doties prom. - atteicu un lēnu soli devos uz veikalu, lai sapirktu brālim solītos saldumus.
- Pagaidi, kur tu tagad iesi? - Čārlzs apjucis jautāja.
- Kā kur? Uz veikalu. - ietdama sacīju.
- Bet ko tur? - ko diez var darīt veikalā? Nesaprotu viņa tizlos jautājumus. No kurienes viņam tādi rodas.
- Interesanti, ko diez var darīt veikalā? - aildēju ar pretjautājumu.
- Iepirkties. - loģiski domādams Čārlzs atbildēja.
- Zināju, kad tu sapratīsi. - pasmaidīju un turpināju ceļu.
- Varu iet ar tevi? - Čārlzs pieskrējis klāt jautāja.
- Kāpēc gan ne? - mīļi pasmaidīju.
Ceļu līdz veikalam gājā klusēdami. Tas nebija neveikls, bet gan patīkams, jo katrs bija aizņemts ar savām domām. Jutu, ka Čārlzs ik pēc kāda laiciņa paskatās uz mani, bet es izliekos, ka esmu aizdomājusies.
Ieejot veikalā, Čārlzs kaut kur nozuda. Bet mani tas īsti nesatrauca. Paņēmu groziņu un uzreiz devos pie saldumu stendiem. Groziņā iemetu pāris šokolādes, dažādas želejas končas, divas pakas čipsu, cepumus un kaut kādas konfektes.
Pēc tam devos pie augļiem. Paņēmu maisiņu un tajā ieliku vīnogas, kuras man ļoti garšo, it īpaši, ja trāpās kāda salda. Tad es paņēmu otru maisiņu un ieliku tajā pāris banānus. Kad visu biju salikusi groziņā, devos pie dzērieniem.
Priekš sevis paņēmu tikai minerālūdeni, bet Džošam lielo kolas pudeli. Un visbeidzot es devos pakaļ saldējumam. Paņēmu divs kastes. Vienu man ar zemeņu un šokolādes garšu, otru Džošam ar vaniļas un karemelas garšu.
Kad par visu biju samaksājusi, devos arā no veikala. Izejot no veikala, pretī ieraudzīju, pavisam negaidītu skatu.
