Pēc nedēļas.
Ieskatos vēl pēdējos reizi spogulī un izeju no savas istabas. Šodien ir sestdiena, es beidzot eju satikties ar Markusu. Visa nedēļa pagāja samērā labi. Skolā nekas nemainijās, nakamā dienā pec notikuma viss bija kā parasti. Vienīgais Katrīna vairs neuzdrošinājās atvērt savu muti. Mēs ar Kevinu esam satuvinājušies, katru dienu pēc skolas satiekamies. Par apkopēju man arī vairs nav jāstrādā. Tagad tēvs strādā un viņš lūdza, lai esi sevi nenoslogoju, un, lai eju prom no darba. Attiecības ar tēvu nav tās ideālākās, bet tagad vismaz varam sadzīvot. Sazvanījos ar Helmas tanti uz paziņoju, ka šodien nebūšu, lai viņa neauztraucās.
Esmu jau pie lielveikala ’’Rimi’’ jūtos mazliet dīvaini, ja nu viņš neatnāk. Mani pārņem uztraukums. Nemitīgi mīņājos no vienas vietas uz otru jau kādas desmit minūtes. Kāda es muļķe, viņš ir mani pamatīgi apčakarējis un es uzķēros. Apsēžo uz soliņu. Blakus man sēž jauns, izskatīgs puisis. Viņš ielūkojas man acīs un uzsmaida. Es novēršos no skatiena un izņemu no kabatas telefonu. Nolēmu uzrakstīt īsziņu Markusam. – Tev ļoti labi izdevās mani apčakarēt, es pat noticēju, ka tu tiešām vēlies tikties. Apsveicu! – nospiežu pogu sūtīt. Blakus esošam puisim nopīkstas telefons. Viņam ir pienākusi īsziņa. Vai tas ir Markuss? Puisis raksta atbildi. Labi, ka man ir izslēgta skaņa, jūtu kā man novibrē kabata. Kadu laiku neņem telefonu ārā no kabatas. Ilgi neizturu un ziņkāre pārņem virsroku. Ielūkojos telefona displejā. – Es esmu norunātajā vietā, ja kāds, kādu čakarē, tad šobrīd tā esi tu. – Nu gan mazliet puisis aizsvilies, pie sevis nodomāju. Izlēmu neko neatbildēt. Lieku atpakaļ telefonu kabatā, tas izslīd un sadalās pa detaļām. Liecos pakaļ telefona baterijai un ar galvu atduros pret blakus esoša puiša galvu.Saķeru galvu, trieciens bija spēcīgs.
- Piedod. – manai neveiklībai nav robežas.
- Man jau nekas, bet tev viss kārtība? – puisis izskatās satraukts.
- Jā, uztraukumam nav pamata. – uzsmaidu puisim.
- Markuss. – puisis vēlas iepazīties. Ja es teikšu, ka mani sauc Keita, viņš sapratīs, bet varbūt neatklāties?
- Madara. – meloju.
- Tu kādu gaidi? – puisis jautā.
- Gaidīju, bet mana draudzene atrakstīja, ka netiek uz tikšanos. – atkal jau meloju.
- Varbūt ejam iedzert kādu saldējuma kokteili, varēsim iepazities tuvāk. – Markuss jautā.
- Varam mēģināt. – uzsmaidu puisim.
Mēs iegājām lielveikala ’’Rimi’’ esošā kafējnīcā un pasūtijām kokteiļus. Neko jaunu par puisi neuzzināju, visu to jau viņš bija man stāstijis skypā. Par sevi vairāk meloju, nekā stāstiju patiesību. Es jau sāku nožēlot, ka tā rīkojos, Markuss ir ļoti jauks puisis.
- Vēl tik tas pietrūka. – pie sevis klusi noteicu.
- Kaut kas notika? – Markuss sadzirdēja un bija manāmi uztraukts.
- Nekas. – uzsmaidu un atkal meloju. Bet īstenībā kafējnīcā ienāca Katrīna ar savām draudzenēm.
Ak nē, tas nav uz labu, Katrīna nāk uz mūsu galdiņa pusi. Viņa noteikti savu muti nenoturēs. Neesam jau skolā.
- Sveika Keita, cik tad samaksāji šim skaistulim, lai viņš izietu ar tevi sabiedrībā? – kā jau teicu, Katrīna nevarēja pastāvēt klusu, kaut kas dzēlīgs jau bija jāpasaka.
